Žurnāls UNA

Žurnāls UNA Atklātas sarunas, iedvesmojoši dzīvesstāsti, ieteikumi sevis pilnveidošanai un veiksmīgākai karjerai! Raksti mums - [email protected]

Decembra svētku UNA jau klāt! 💫⭐️VIŅA - Bērnu slimnīcas fonda un Bērnu un pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja ...
20/11/2025

Decembra svētku UNA jau klāt! 💫

⭐️VIŅA - Bērnu slimnīcas fonda un Bērnu un pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja LIENE DAMBIŅA - par dzīves pagriezieniem, laulības stūrakmeņiem un to, kā nosargāt bērnus šodien, lai nākotnē būtu mazāk nelaimīgu pieaugušo.

⭐️VIŅŠ - teologs INDULIS PAIČS. Saruna, ko, tuvojoties gada nogalei, jāizlasa katram.

⭐️Ziemassvētku baudīšanas ceļvedis - idejas Tavam svētku tēlam, dāvanu atradumi, receptes svētku vakariņām un ātrais 2 nedēļu skaistumkopšanas plāns.

⭐️Psiholoģija - sajūtu brīvdienas: ļauj sev nebūt perfektai!

⭐️Ceļojums - Ziemassvētki Eiropas mirdzošajās metropolēs.

⭐️Iedvesmai - stāsti par Ziemassvētku sajūtu. Eva Johansone, Māra Upmane - Holšteine, Asnāte Avotniece, Katrīna Puriņa - Liberte.

💫

Vāka foto: Lauma Kalniņa
Stils: Dace Vaivara
Grims un matu sakārtojums: Kristīne Papša
Vide: Benjamiņu nams, benjaminunams.lv
Mētelis: Laura Anspoka “Novaliss”

Sveicam Valsts svētkos!
18/11/2025

Sveicam Valsts svētkos!

Lai ikviena sirds pieder Latvijai!
14/11/2025

Lai ikviena sirds pieder Latvijai!

Lasi savus iecienītākos izdevumus arī turpmāk! 📚Abonē zvanot 67292633 I 67000624, rakstot ekiosks@ekiosks.lv vai mājasla...
06/11/2025

Lasi savus iecienītākos izdevumus arī turpmāk! 📚

Abonē zvanot 67292633 I 67000624, rakstot [email protected] vai mājaslapā www.ekiosks.lv!

Tagad žurnālus lasi arī digitāli 💻

Redaktores sleja novembrīNovembris sevī nes īpašu gaismu. Jā, dienas ir sarukušas īkšķa garumā, rīti un vakari tinas tād...
06/11/2025

Redaktores sleja novembrī

Novembris sevī nes īpašu gaismu. Jā, dienas ir sarukušas īkšķa garumā, rīti un vakari tinas tādā pelēcībā, ka brīžam ir grūti izšķirt, kur beidzas viens un sākas otrs, taču tieši īstajā brīdī, kad nogurums no tumsas, šķiet, tūlīt, tūlīt ņems virsroku, mūsu acu priekšā iemirdzas tūkstošiem liesmiņu, vienojoties zeltainā ceļā. Tradicionālais Lāčplēša dienas lāpu gājiens liek iegailēties pirmajām ne vien iekšēji glabāta, bet arī uz āru vērsta patriotisma oglēm, kas 18. novembra vakarā pārtop varenā ugunskurā. Un šādai ugunij ir pārlaicīgs spēks.
Ir grūti iedomāties arī enerģētiski spēcīgāku sajūtu par to, kas pārņem dvēseli, stāvot pie Brīvības pieminekļa un klausoties pirmos mūsu himnas akordus – nepalaižot garām to īso acumirkli, kurā pūlis sinhroni ievelk elpu, lai pēc sekundes tūkstošdaļas vienotos kopīgā balsī. Vai to maz var piedzīvot bez zosādas uz skausta un aizkustinājuma mezgla kaklā?
Latvietis ar skaļiem vārdiem un jūtu apliecinājumiem nemētājas. Mēs degam sevī un tikai īpašos brīžos ļaujam to pamanīt citiem. Taču tie, ko savā sirdstelpā ielaižam, zina, cik silta un liela tā ir. Tomēr man ļoti gribētos, lai durvis uz to paliek atvērtas ne tikai 18. novembrī un 4. maijā, Dziesmu un deju svētkos, sagaidot mājās mūsu hokeja izlasi vai Vasaras saulgriežos, kad pulcējamies pie lielā saimes galda. Mēs esam sīksta tauta. Unikāla, ja raugāmies pasaules mērogā. Un mūsu uzdevums ir šo kodolu nosargāt. Stāvēt taisnu muguru un stingru stāju. Stāvēt pāri tumsai. Runāt latviešu valodā. Runāt balsī. Un nodot šo kodu no paaudzes paaudzē. Sargāsim viens otru un gaismu, kas mūsos mīt!

Foto: Arta Kraukle
Vide: studija “Aurum”

Dzīves muzikantsMazliet hēdonists. Joprojām hipijs. Etnomūziķis ARTŪRS UŠKĀNS ir viens no dzīvākajiem tiltiem starp mūsu...
03/11/2025

Dzīves muzikants

Mazliet hēdonists. Joprojām hipijs. Etnomūziķis ARTŪRS UŠKĀNS ir viens no dzīvākajiem tiltiem starp mūsu folkloras etnogrāfisko mantojumu un mūsdienām. Viņu ir viegli iztēloties kā 1969. gada Vudstokā, tā Dienvidkurzemē, triecot jokus ar rucaviešiem. Par sevi gan Artūrs saka, ka beidzot esot nomierinājies. Viņa ikdienā ienācis rāms miers, un nu tajā atrodas laiks, gan palūkoties pa sava Tērbatas dzīvokļa virtuves logu un uztīt pa kādam smēķim, gan rakstīt dzeju un nepalaist garām mirkļa skaistumu.

(..)

"Man bija traks attiecību periods, pēc tā bija pandēmija un paralēli depresija, un nu, kad no tā visa iziets ārā, pēkšņi saprotu, cik dzīve ir skaista! Tas, par ko iepriekš uztraucos un pārdzīvoju, nemaz nav tā vērts. Protams, kādreizējās emocijas un jūtas joprojām ir manī kaut kur palikušas, bet tās vairs nav tik sāpīgas kā savulaik. Lai arī šobrīd dzīvoju viens, es neesmu vientuļš. Man līdzās visu laiku ir mūzika. Man ir darbs, ko mīlu, un brīnišķīgi kolēģi, ko arī mīlu un cienu. Patiesi novērtēju ikvienu, ar ko strādāju. Man ir sajūta, ka beidzot esmu atradis savu vietu. Un Rīga man ļoti patīk. Zinu, ka daudzi rīdzinieki dodas dzīvot ārpus pilsētas, pārceļoties uz Ādažiem, Mārupi vai Ikšķili, bet man ļoti patīk tieši šis centra vaibs. Man patīk te dzīvot un ir tuva noskaņa, kas te valda. Man ļoti patīk arī mans dzīvoklis Tērbatas ielā, kurā pašlaik dzīvoju. Vienīgais netikums, kas man palicis, ir pīpēšana. Tā nu pieeju pie virtuves loga, lai uztītu kādu cigareti, un no loga redzams parciņš un Jaunā Ģertrūdes baznīca. Uz to skatos, pīpēju un saceru dzeju – tā vispirms rodas galvā, un tad eju pie datora un visu pierakstu. Tie ir meditatīva miera momenti."

Teksts: Evija Ozola
Foto: Matīss Markovskis

Nacionālajā teātrī 15. novembrī gaidāma pirmizrāde režisores un aktrises INĀRAS SLUCKAS iestudētajai lugai “Viss par Iev...
21/10/2025

Nacionālajā teātrī 15. novembrī gaidāma pirmizrāde režisores un aktrises INĀRAS SLUCKAS iestudētajai lugai “Viss par Ievu”. Nupat pie skatītājiem nonākuši arī viņas režisētie “Egles stāsti”. Šis rudens Inārai ir darbīgs, un patiesībā šķiet neiespējami viņas ikdienu iedomāties citādu. Tikpat prasīga kā pret līdzcilvēkiem, Ināra ir arī pati pret sevi. “Man vienkārši ļoti patīk dzīvot!” viņa teiks mūsu sarunā. Un dzīvo Ināra ar tādu jaudu, kas brīžam šķiet pastāvoša ārpus laika.

(..)

Mamma nebija no cilvēkiem kas par kaut ko žēlojas. Viņa nekad neņaudēja. Lai gan viņai bija ļoti maza pensija, mamma vienmēr teica – mēs dzīvojam labi. Atceros, ka aizbraucu pie viņas un saku – mammu, tev tukšs ledusskapis! Pārdzīvoju, domāju, ka viņai trūkst naudas, lai nopirktu ko vairāk. Bet viņa teica – man nevajag! Un tagad arī man ir tikpat tukšs ledusskapis, jo vienam cilvēkam patiešām nevajag tik daudz. Es ļoti agri sāku dzīvot viena. Pārcēlos uz Rīgu, kad man bija tikai četrpadsmit gadu. Varēju iet un nākt, kad gribu, un darīt, ko gribu. Apzinājos – šeit ir Rīga, brīvība, lielpilsēta! Pirms tam man vakaros līdz deviņiem bija jābūt mājās. Ja kavējos, mamma jau stāvēja uz ceļa un gaidīja mani. Man pamatskolā nebija iespējas iet uz ballītēm, bet, nonākot Rīgā, likās, ka te viss ir vaļā. Taču mamma man laikam bija tā parādījusi ceļu un ieaudzinājusi tādu attieksmi pret sevi un cilvēkiem, ka no šī ceļa nenogāju un nepakritu. Tad, kad vajadzēja pagriezties, vienmēr zināju, uz kuru pusi ved īstais virziens. Acīmredzot tie ceļa stabiņi bija salikti ļoti pareizi.

(..)

Teksts: Evija Ozola
Foto: Lauma Kalniņa
Stils: Dace Vaivara
Vide: Latvijas Nacionālais teātris

Jaunā novembra UNA jau klāt!🍂VIŅA – Nacionālajā teātrī 15. novembrī gaidāma pirmizrāde režisores un aktrises INĀRAS SLUC...
20/10/2025

Jaunā novembra UNA jau klāt!

🍂VIŅA – Nacionālajā teātrī 15. novembrī gaidāma pirmizrāde režisores un aktrises INĀRAS SLUCKAS iestudētajai lugai “Viss par Ievu”. Nupat pie skatītājiem nonākuši arī viņas režisētie “Egles stāsti”. Šis rudens Inārai ir darbīgs, un šķiet neiespējami viņas ikdienu iedomāties citādu. Tikpat prasīga kā pret līdzcilvēkiem, Ināra ir arī pati pret sevi.

🍂VIŅŠ – Mazliet hēdonists. Joprojām hipijs. Etnomūziķis ARTŪRS UŠKĀNS ir viens no dzīvākajiem tiltiem starp mūsu folkloras etnogrāfisko mantojumu un mūsdienām. Viņu ir viegli iztēloties kā 1969. gada Vudstokā, tā Dienvidkurzemē, triecot jokus ar rucaviešiem.

🍂3 mīlestības vēstules Latvijai – Kristīne Luīze Avotiņa. Linda Mūrniece. Ieva Koha – Zeltiņa.

🍂Afrodītes piedzimšanas zeme Kipra – sala, kur saule spīd vismaz 325 dienas gadā.

🍂Atvadies no aizspriedumu rāmjiem! 8 jautājumi, ko uzdot seksa koučam.

🍂Pareizas ādas kopšanas ABC apkures sezonā.

🍂Kapsulas garderobe mūsdienīgam vīrietim.

Vāka foto: Lauma Kalniņa
Stils: Dace Vaivara
Grims un matu sakārtojums: Kristīne Papša
Mētelis: Keita, Keitas Kiosks; gredzens: Andris Lauders, Designers 5
Vide: Latvijas Nacionālais teātris

StarptelpāApstājies, labi? Uz pāris minūtēm. Stundu. Vai dienu, ja vari. Domās pamāj atvadas vasarai un ļauj sev uz brīd...
09/10/2025

Starptelpā

Apstājies, labi? Uz pāris minūtēm. Stundu. Vai dienu, ja vari. Domās pamāj atvadas vasarai un ļauj sev uz brīdi būt bezsvara stāvoklī – mirklī, kad tikko vēl bridi pa Bigauņciema silto jūru, bet naktī gulēt pie atvērta loga nu jau kļuvis par vēsu. Kaut kas ir beidzies, un kaut kas jauns tūlīt, tūlīt sāksies. Mazliet uzkavējies šai starptelpā. Uzreiz nemeties tālāk. Pamani, kā mainās gaiss un gaisma Tev apkārt.
Oktobrim ir tāds skumjš skaistums. Pilsēta izskatās kā kino – parkus rotā visa iespējamā krāsu amplitūda, no teātriem un galerijām piektdienu vakaros kopā ar priecīgām čalām izbirst stilīgu zābaciņu pāri un skaistos rudens trencīšos tērpti stāvi. Tikmēr franču beķerejas pastāvīgie viesi neliekas ne zinis par kādu vēsāku rītu vai vakaru, un tās Ģertrūdes ielas terase turpina ņirbēt savā ierastajā daudzbalsībā. No kultūras notikumu piedāvājuma uz mirkli noreibst galva, bet pastaigā līdzi paņemtais kapučīno ar kanēļmaizīti kļūst par teju sakrālu brīdi... Jo drīz mēs tā vairs nevarēsim.
Drīz dienas kļūs īsas un ieziemosimies siltā un pūkainā pelēcībā. Bet līdz tam mums pilnu krūti jāsaelpojas saldi rūgstošais un vienlaikus spirgtais oktobra gaiss. Jāparaugās uz rudiem laukiem un jāierauga sarkana oktobra saule.
Arī šis numurs ir sanācis teju kā oda rudenim – šķir to lapu pa lapai, iegrimstot arvien dziļāk sajūtu bagātībā un uz mēles noķerot oktobra garšu. Te atradīsi grāmatu un mūzikas ieteikumus rudens vakariem un dažādiem noskaņojumiem. Izcilas filmas šobrīd notiekošo kinofestivālu programmās. Rudens aromātus, kas iepriecinās dvēseli arī pelēkākā dienā, un, protams, sarunas. Tās oktobrim piestāv. Ilgas, lēnas, dziļas. Tādas, kas aizkustina. Liek gan iesmieties, gan paklusēt un padomāt. Izlasi šo numuru un uzraksti man, kāds bijis Tavs oktobris! Kā Tu sadzīvo ar rudeni? Kā tas smaržo? Un tiekamies jau pavisam drīz!

Foto:
Vide: .studija

Režisors PĒTERIS KRILOVS uzņēmis jaunu dokumentālo filmu “Sarkanais šķūnis”, kura pie skatītājiem nonāks nākamā gada pav...
09/10/2025

Režisors PĒTERIS KRILOVS uzņēmis jaunu dokumentālo filmu “Sarkanais šķūnis”, kura pie skatītājiem nonāks nākamā gada pavasarī. Tā vēsta par neordināru un unikālu personību – Sanfrancisko mītošo gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu. Mūsu sarunā Pēteris atklāj gan filmas uzņemšanas procesu, gan paša dzimtas un personības ceļa līkločus. Līdzīgi savas filmas varonim Raimondam, arī Pēteris lietas sauc īstajos vārdos un nekautrējas runāt par jautājumiem, kas ne visiem šķiet ērti.

(..)

Latvieši ir, maigi izsakoties, ļoti kautrīgi. Varētu pat teikt – arī ļoti bailīgi un nedroši, neambiciozi sevis izpētīšanā un izprašanā. Šķiet, ka dzīvojam ar domu – kā ir, tā ir labi. Par to, par ko savās lugās raksta Staprāns, mums ne sevišķi patīk runāt. Manuprāt, attieksme pret vēsturi ir ļoti mainījusies. Ukrainas karš to ir pabīdījis stipri uz priekšu, ļaujot aizmirst Otro pasaules karu un to, kas Eiropā notika pagājušā gadsimta vidū, jo šobrīd saskaramies ar aktuālu karadarbību tepat kaimiņos. No otras puses – gudrs vērotājs, skatoties uz karu Ukrainā, redzēs paralēles ar to, kas notika pagātnē. Sevišķi Padomju Savienības un Krievijas nepārprotamu līdzību. Un šīs tēmas vairs nav aizvakardiena. Tātad, lai izdarītu secinājumus, vajadzīgs pareizais skatpunkts. Ar filmas producentu Uldi Cekulu jau filmēšanas vidū sapratām, ka šī būs kā trešā triloģijas daļa – pirmās filmas ir “Klucis. Nepareizais latvietis” un “Uz spēles Latvija”. Vēlos gan piebilst, ka, uzņemot “Sarkano šķūni”, man nebija svarīgi publicēt personīgās pārdomas par vēsturi. Gribēju atklāt Staprāna personību, to, kāds viņš ir kā cilvēks. Viņš ir apbrīnojami brīvs, ar absolūti nestandarta viedokļiem un domāšanu. Tas ir brīnišķīgs materiāls, ar ko strādāt. Filmā gan drusku ir arī mana spekulācija par to, ka tad, kad viņš glezno, viņš nemaz nejūtas kā latvietis. Tad viņš ir Kalifornijas čalis, kas redz tās brīnišķīgo sauli un okeānu, atspoguļojot to savos darbos. Protams, par viņu varētu uztaisīt filmu, parādot viņu tikai kā gleznotāju, arī tad materiāla būtu pietiekami, bet man gribējās atklāt viņa prātu un neparasto, dramaturģisko domāšanu. Mums ir daudz tādu vēsturisku personāžu, kuri ir pārāk bieži atzīti un saslavēti, bet tie, kas darījuši ļoti rūgti grūtu melno darbu, nereti palikuši nepamanīti.

Teksts: Evija Ozola
Foto: Agnese Zeltiņa

Address

Arsenāla Iela 3-2
Riga
LV-1050

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Žurnāls UNA posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Contact The Business

Send a message to Žurnāls UNA:

Share

Category