29/07/2026
Retinātā gaisā
“Jo augstāk kalnā, jo grūtāk elpot. Un – jo lielākas grūtības, jo mazāk cilvēku līdzās,” tā šajā intervijā saka aktrise un režisore RĒZIJA KALNIŅA. Pēdējos gados dzīve viņu katru dienu pļāvusi kā ar izkapti, bet Rēzija atradusi iespēju ieraudzīt izeju jeb, kā viņa pati saka, bruģēto ceļu, kas ved uz baznīcu. Tāpēc šobrīd viņā ir uzmanīgs miers un jauna sākuma gaidas.
Šī intervija kopumā tapa divus mēnešus, lai gan emocionāli tajā var ietilpināt gadus. Jau pirmās sarunas laikā bija skaidrs – mēs tiksimies vēlreiz, jo pirmā intervija notika emocionālas vētras pašā vidū. Rēzija zināja – viņu sagaida šķiršanās. Viņa bija neizsakāmi trauksmaina. Pēc mēneša mēs tikāmies otrreiz, man pretī sēdēja mierīga sieviete. Uzmanīgi mierīga, viņa mani izlabotu. Rēzijas piemērs rāda, cik ārkārtīgi svarīgs sievietei ir emocionāls atbalsts, ko sniedz profesionālis krīzes brīdī. Viņa šo atbalstu saņem resursu centrā “Marta” un aicina sievietes vērsties pēc palīdzības, ja tā viņām nepieciešama.
(..)
Cik sen vairs nenēsā laulības gredzenu?
Kāda tam tagad nozīme? Es skatos uz cilvēku un saprotu, ka viņš mani vispār nepazīst un nekad nav pazinis. Tas ir ārkārtīgi skumji. Arī es viņu vairs nepazīstu.
Man ir brīnišķīga kaimiņiene Mārīte, kurai ir pasakains dārzs. Manā dārzā ir dekoratīvais vītols, kas izstiepās garš un lielā vējā baisi līgojās. Atnāca Mārīte ar savu elektrisko zāģi un nozāģēja līdz stumbenim. Redzot manu pārdzīvojumu, viņa teica – vītoli ir izdzīvotāji. Viņai taisnība, tas sāka dzīt jaunus zarus. Es savu dzīvi pēdējo trīs gadu laikā salīdzinu ar to, ko Mārīte izdarīja ar manu vītolu, – dzīve mani ir nozāģējusi līdz stumbenim, bet es, tāpat kā vītols, esmu izdzīvotāja.
Visu interviju lasi žurnālā!
Teksts: Solvita Velde
Foto: Lauma Kalniņa
Stils: Dace Vaivara
Grims un matu sakārtojums: Mārīte Gaidele, Kristīne Kajaka
Vide: "Oratorio", "Zefīrs"
