09/10/2025
Režisors PĒTERIS KRILOVS uzņēmis jaunu dokumentālo filmu “Sarkanais šķūnis”, kura pie skatītājiem nonāks nākamā gada pavasarī. Tā vēsta par neordināru un unikālu personību – Sanfrancisko mītošo gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu. Mūsu sarunā Pēteris atklāj gan filmas uzņemšanas procesu, gan paša dzimtas un personības ceļa līkločus. Līdzīgi savas filmas varonim Raimondam, arī Pēteris lietas sauc īstajos vārdos un nekautrējas runāt par jautājumiem, kas ne visiem šķiet ērti.
(..)
Latvieši ir, maigi izsakoties, ļoti kautrīgi. Varētu pat teikt – arī ļoti bailīgi un nedroši, neambiciozi sevis izpētīšanā un izprašanā. Šķiet, ka dzīvojam ar domu – kā ir, tā ir labi. Par to, par ko savās lugās raksta Staprāns, mums ne sevišķi patīk runāt. Manuprāt, attieksme pret vēsturi ir ļoti mainījusies. Ukrainas karš to ir pabīdījis stipri uz priekšu, ļaujot aizmirst Otro pasaules karu un to, kas Eiropā notika pagājušā gadsimta vidū, jo šobrīd saskaramies ar aktuālu karadarbību tepat kaimiņos. No otras puses – gudrs vērotājs, skatoties uz karu Ukrainā, redzēs paralēles ar to, kas notika pagātnē. Sevišķi Padomju Savienības un Krievijas nepārprotamu līdzību. Un šīs tēmas vairs nav aizvakardiena. Tātad, lai izdarītu secinājumus, vajadzīgs pareizais skatpunkts. Ar filmas producentu Uldi Cekulu jau filmēšanas vidū sapratām, ka šī būs kā trešā triloģijas daļa – pirmās filmas ir “Klucis. Nepareizais latvietis” un “Uz spēles Latvija”. Vēlos gan piebilst, ka, uzņemot “Sarkano šķūni”, man nebija svarīgi publicēt personīgās pārdomas par vēsturi. Gribēju atklāt Staprāna personību, to, kāds viņš ir kā cilvēks. Viņš ir apbrīnojami brīvs, ar absolūti nestandarta viedokļiem un domāšanu. Tas ir brīnišķīgs materiāls, ar ko strādāt. Filmā gan drusku ir arī mana spekulācija par to, ka tad, kad viņš glezno, viņš nemaz nejūtas kā latvietis. Tad viņš ir Kalifornijas čalis, kas redz tās brīnišķīgo sauli un okeānu, atspoguļojot to savos darbos. Protams, par viņu varētu uztaisīt filmu, parādot viņu tikai kā gleznotāju, arī tad materiāla būtu pietiekami, bet man gribējās atklāt viņa prātu un neparasto, dramaturģisko domāšanu. Mums ir daudz tādu vēsturisku personāžu, kuri ir pārāk bieži atzīti un saslavēti, bet tie, kas darījuši ļoti rūgti grūtu melno darbu, nereti palikuši nepamanīti.
Teksts: Evija Ozola
Foto: Agnese Zeltiņa
