Kaspars Justs

Kaspars Justs Sertificēts psihoterapijas speciālists. Konsultācijas un psihoterapija individuāli, pāriem un ģimenēm. Laulību un attiecību terapija. Tā nav glancēta metode.

LAI PIETEIKTOS VIZĪTEI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected] Ikviens cilvēks nes sevī stāstu – reizēm sarežģītu, reizēm klusumā noslēptu, reizēm skaļi neizteiktu, bet tomēr dziļi sajūtamu. Manā psihoterapijas praksē es vadu cilvēkus cauri viņu pašu dzīves stāstiem, cieņpilni, iejūtīgi un ar profesionālu klātbūtni, lai cilvēks varētu sastapt pats sevi tur, kur viņš ir visīstākais. Mana prakse

ir droša telpa tiem, kuri jūtas apmaldījušies attiecībās, dzīvē vai sevī. Tā ir vieta tiem, kuri jūtas pārslogoti, tukši, trauksmaini vai nesaprasti. Tā ir vieta dziedināšanai, augšanai un patiesai sastapšanai. Mēs katrs dzīvojam starp redzamo un neredzamo. Starp vārdiem, kas izskan, un klusumiem, kas paliek neizteikti. Starp pienākumiem un ilgām, starp pielāgošanos un iekšējo brīvību. Starp to, kas mūs veidoja vakar, un to, par ko varam kļūt rīt. Un reizēm – starp šīm robežām – mēs pazaudējam sevi. Mana psihoterapijas prakse ir vieta tiem, kuri ilgojas satikt paši sevi – aiz trauksmes, aiz kontroles, aiz neizrunātām sāpēm. Tā ir telpa, kur var apstāties. Kur var nokāpt dziļāk – zem virspusējiem stāstiem, aiz aizsardzības mehānismiem, līdz pašiem sakņainākajiem iekšējiem jautājumiem:
Kas es patiesībā esmu, kad neesmu tikai funkcija? Ko es patiesi jūtu, kad klusums manī kļūst skaļš? Kāda ir manas dzīves jēga – ne pēc citu vērtējuma, bet pēc manas pašas dvēseles patiesības? Es strādāju, ieklausoties ne tikai vārdos, bet arī klusumos. Ieklausoties tajā, kā cilvēks elpo, kā viņš pavērš skatienu, kā viņa balss lūst tieši tajā vietā, kur bijusi dzīve. Psihoterapija man palīdz redzēt neredzamo – to, kā caur mums runā iepriekšējo paaudžu sāpes un cerības, to, kā bērnības attiecību dinamikas turpina atkārtoties pieaugušo dzīvē, līdz mēs tās apzināmies un izšķīdinām. Psihoterapijā es vados pēc principa, ka katrs brīdis mūs māca, katra emocija ir durvis, un katra reakcija – iespēja nonākt tuvāk sev. Tā ir terapija, kas neslēpjas aiz teorijām, bet ir dzīva, elpojoša satikšanās ar cilvēku. Psihoterapija palīdz turēt kopā cilvēka ievainojamību un cieņu. Tā neapsola risinājumus, bet sniedz iespēju ieraudzīt savas izvēles. Tā palīdz sastapties ar dzīves bezgalību un tās galīgumu, ar vientulību un mīlestības iespējamību, ar tukšumu, kas reizēm ir ceļš uz iekšēju piepildījumu.

Šī nav ātra terapija. Tā ir dzīva satikšanās. Tā ir kopīgs ceļš caur apjukumu, skumjām, dusmām, ilgām, mīlestību, klusumu un atmodu. Tā ir vieta, kur cilvēks var beidzot nokāpt sevī bez bailēm, un kur neviens viņa daļa netiek noraidīta. Ja Tu jūties iztukšots, apmaldījies vai vienkārši vairs nespēj būt tā, kā esi bijis – es Tevi gaidu. Ar cieņu. Ar klātbūtni. Ar līdzpārdzīvojumu. Tava patība ir pelnījusi telpu. Tavas sāpes – sapratni. Tava dzīve – iespēju tapt dziedinātai. Ja Tu sajūti aicinājumu – es būšu klātesošs, lai palīdzētu Tev atklāt, izprast un dziedināt. Lai pieteiktos uz konsultāciju pie Kaspara lūgums rakstīt e-pasts: [email protected]


Vadu individuālās konsultācijas un sniedzu profesionālu psiholoģisko palīdzību:

• ja ir depresijas vai izdegšanas pazīmes, nomāktība, nespēks, trūkst dzīvesprieka;
•. ja ir trauksme, panikas lēkmes, veģetatīvā distonija;
• ja ir emocionālās problēmas (ēšanas vai miega traucējumi, trauksme, vainas sajūta, kauns, skumjas, dusmas);
•. ja ir nepieciešama emocionālā stāvokļa līdzsvarošana pēc tuva cilvēka zaudēšanas un attiecību pārtraukšanas;
• ja ir vēlēšanās labāk sevi iepazīt, saprast un pieņemt, būt saskaņā ar sevi, atklāt un izmantot savu iekšējo spēku un resursus;
• ja ir zems pašvērtējums (piemēram, grūtības izteikt savu viedokli, bailes uzsākt ko jaunu, grūtības pieņemt lēmumus, tieksme kontrolēt, apspiest emocijas, sava izskata nepieņemšana utt.);
•. ja ir nepieciešama uzvedības un attiecību veidošanas modeļa maiņa;
•. ja ir nepieciešams atbrīvoties no psihotraumām, negatīvām vecāku programmu sekām;
•. ja ir nepieciešama palīdzība psihosomatisko saslimšanu gadījumos;
• ja ir grūtības un sarežģījumi attiecībās (ģimenē, ar bērniem, ar partneri, kolēģiem darbā, vecākiem, draugiem, ar pretējā dzimuma pārstāvjiem utt.);
• ja ir nepieciešams darbs ar iedzimtām problēmām un ģimenes uzskatiem (ģimenes mītiem);
• ja kāds dzīves notikums ir atstājis ilgstošas un nevēlamas emocionālas sekas;
• ja ir grūtības nodibināt tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem;
• ja pārdzīvoti zaudējumi (šķiršanās, tuvinieku nāve, ieilgušas sēras utt.);
• ja ir vēlēšanās saprast, kā ģimenes un dzimtas emocionālais mantojums ietekmē pašreizējo dzīves situāciju;
• ja Jums ir vēlēšanās saprast, ko vēlaties un tuvināties saviem dzīves mērķiem;
• ja ir vēlēšanās sevi izpaust, atraisīt savas spējas; saprast, kas dzīvē ir svarīgs, kas ir svarīgs citiem cilvēkiem;
•. ja ir vēlme atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem, visdažādākajām atkarībām, līdzatkarības (starppersonu konfliktu, strīdus situāciju risināšana);
•. labklājības rašana dažādās dzīves sfērās: veselībā (psihiskā, fiziskā, garīgā), mīlestībā, seksā, savstarpējās attiecībās, darbā, finansēs. DALĪBA ASOCIĀCIJĀS:

• Eiropas Geštalta psihoterapijas asociācijas biedrs;
•. Latvijas Geštalta terapijas asociācijas biedrs;
•. Latvijas neatkarīgo psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu asociācijas biedrs;
•. Latvijas Smilšu spēles terapijas asociācijas biedrs. MAKSA PAR KONSULTĀCIJU

Katram klientam sesiju skaits ir atšķirīgs, atkarībā no klienta situācijas un vēlmēm. Var būt viena vai divas konsultācijas īstajā laikā vai arī ilgāks sadarbības process. Maksa par darbu ar klientu ir individuāla, un tā ir atkarīga no darba grafika. Nav vienādu cilvēku. It kā līdzīgas problēmas ar vienu cilvēku atrisinām četrās stundās, bet ar kādu – četrpadsmit. Tas ir atkarīgs no problēmas dziļuma, no gatavības problēmu atrisināt, no darbaspējām, vecuma, dzimuma un citiem subjektīviem rādītājiem. Katrs pats veido savu dzīvi skaistāku, krāsaināku, piepildītāku, miera pilnāku, bet ir brīži, kad noder kāds neliels atbalsta punkts, cits skata leņķis, profesionāla, toleranta un konfidenciāla palīdzība. Ir iespējamas arī konsultācijas attālināti, iepriekš piesakoties pa e-pastu. E-pasts: [email protected]

Ar cieņu un siltumu,
Kaspars

Dažreiz cilvēks attiecībās nepamet partneri. Viņš pamet sevi.Ne vienā dienā. Ne ar vienu lielu lēmumu. Ne tā, ka pēkšņi ...
09/05/2026

Dažreiz cilvēks attiecībās nepamet partneri. Viņš pamet sevi.
Ne vienā dienā. Ne ar vienu lielu lēmumu. Ne tā, ka pēkšņi viss sabrūk. Tas notiek klusi.

Vienu reizi viņš pasaka “labi”, kaut gan iekšā viss saka “nē”.
Otru reizi atsakās no sava plāna, lai otrs neapvainotos.
Trešo reizi noklusē, ko patiesībā domā.
Ceturtajā reizē pats vairs nesaprot, kāpēc jūtas noguris, tukšs un mazliet dusmīgs.

No malas tas var izskatīties pēc tuvības.

Mēs visu darām kopā.
Izlemjam kopā.
Plānojam kopā.
Pat klusumā vairs nav vietas pabūt pašam ar sevi.

It kā skaisti. It kā mīlestība.

Bet reizēm tā nav tuvība. Tā ir saplūšana.

Saplūšanā divi cilvēki it kā kļūst par “mēs”, bet šajā “mēs” pamazām pazūd abi “es”.

Terapijas telpā šis motīvs bieži parādās ļoti vienkāršā teikumā:

“Es vairs nezinu, ko pati gribu.”

Reizēm sieviete sēž blakus vīram un saka:

“Viņš nav slikts. Viņš mani mīl. Bet es visu laiku domāju, kā viņš jutīsies. Ko viņš par to teiks. Vai viņam būs sāpīgi. Vai es neizklausīšos auksta.”

Un tad viņa apklust.

Jo īstais teikums parasti ir daudz grūtāk pasakāms:

“Es baidos, ka, būdama es pati, es viņam vairs nebūšu vajadzīga.”

Tur arī sākas saplūšanas sāpe.

Cilvēks vairs nejautā: “Ko es patiesībā gribu?”

Viņš jautā:
“Vai tas otram patiks?”
“Vai otrs neapvainosies?”
“Vai tas nesabojās mieru?”
“Vai es nebūšu egoistisks, ja man vajadzēs kaut ko savu?”

Un brīdī, kad pateikt “nē” sāk šķist bīstami, cilvēks sāk zaudēt sevi.

Viņš sāk justies vainīgs ne tikai tad, kad otru ievaino, bet arī tad, kad vienkārši grib kaut ko savu.

Vienu vakaru sev.
Vienu domu, kas nesakrīt.
Vienu robežu.
Vienu “nē”.

Un tad cilvēks sāk atvainoties nevis par kļūdu, bet par to, ka viņš vispār ir atsevišķs.

Viņš saka “labi”, bet ķermenis saspringst.
Viņš smaida, bet iekšā kaut kas aizveras.
Viņš piekrīt, bet pēc tam ilgi jūtas tukšs.

Ne vienmēr cilvēks baidās no tuvības.

Dažreiz viņš baidās, ka tuvībā viņam vairs nebūs vietas.

Un arī otram tas nav vienkārši.

Partnera vajadzību pēc telpas otrs var sadzirdēt kā noraidījumu:

“Tu mani vairs negribi.”
“Tev ar mani nepietiek.”
“Es tevi zaudēju.”

Tad viens sāk spiesties tuvāk. Otrs atkāpjas dziļāk sevī.

Jo vairāk viens prasa pierādījumus, ka viņu vēl mīl, jo vairāk otrs slēpj savu patiesību.

Viens prasa vairāk kopības. Otrs klusībā sapņo par gaisu.

Un abi cieš.

Veselīgās attiecībās “mēs” nedrīkst aprīt “es”.

Man drīkst būt savs temps.
Savas domas.
Savas robežas.
Sava iekšējā telpa, kurā es neesmu pret tevi — es vienkārši esmu pie sevis.

Robeža nav sods otram.
Tā nav atteikšanās no attiecībām.
Robeža ir veids, kā nepamest sevi.

Es varu tevi mīlēt un nepiekrist.
Es varu būt tuvu un reizē palikt atsevišķs.
Es varu rūpēties par mums, nenododot sevi.

Tas nav aukstums.
Tas nav egoisms.
Tas nav mīlestības trūkums.

Reizēm tas ir pēdējais mēģinājums nepazust pavisam.

Es negribu aiziet. Es tikai vairs negribu pazust, lai tu justos droši.

Neērta patiesība ir tāda: ja man jāatsakās no sevis, lai mēs būtu tuvi, tā vairs nav tuvība.

Tā ir cena, ko es maksāju par mieru.

Dažreiz attiecībās nav strīdu ne tāpēc, ka tur ir miers, bet tāpēc, ka viens cilvēks ir iemācījies pazust pietiekami klusi.

Un agrāk vai vēlāk šī pazušana iznāk ārā.

Kā aizkaitinājums.
Kā aukstums.
Kā vēlme bēgt.
Kā sajūta:

“Es vairs nezinu, kas es esmu blakus tev.”

Tāpēc jautājums nav tikai:
“Cik daudz man jāpielāgojas?”

Jautājums ir dziļāks:
“Vai šajās attiecībās man vēl ir vieta būt sev?”

Jo mīlestība nav divu cilvēku izšķīšana vienam otrā.

Mīlestība sākas tur, kur es drīkstu būt es, tu drīksti būt tu — un neviens no mums nav jāpazaudē, lai mēs paliktu kopā.

______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Digitālajā laikmetā neuzticība ne vienmēr sākas fiziski. Reizēm tā sākas ar telefonu, kuru pēkšņi pagriež ar ekrānu uz l...
09/05/2026

Digitālajā laikmetā neuzticība ne vienmēr sākas fiziski. Reizēm tā sākas ar telefonu, kuru pēkšņi pagriež ar ekrānu uz leju.

No malas viss var izskatīties nevainīgi.

Viena ziņa.
Viens smaidiņš.
Viens “kā tev šodien?”
Viens kompliments.
Viena saruna vakarā, kad partneris jau guļ.

Un cilvēks sev saka:

“Es taču neko nedaru.”
“Tā jau nav krāpšana.”
“Mēs tikai sarakstāmies.”
“Es vienkārši negribu lieku konfliktu.”
“Man tikai ir patīkami, ka kāds mani pamana.”

Bet attiecībās robežu ne vienmēr pirmā pārkāpj ķermenis.

Dažreiz robežu pirmā pārkāpj uzmanība.

Tas brīdis, kad ārpus attiecībām sāk aiziet kaut kas dzīvs.

Ziņkāre.
Flirts.
Vieglums.
Atklātība.
Vēlme patikt.
Mazs noslēpums, kas sāk dzīvot ārpus pāra.

Tā sauktajā mikrokrāpšanā svarīgs nav tikai teksts.

Svarīgi ir arī tas, ko cilvēks sāk slēpt.

“Es šo labāk partnerim nerādītu.”
“Es izdzēsīšu, lai nav jautājumu.”
“Es neteikšu, cik bieži mēs sarakstāmies.”
“Es neteikšu, ka gaidu viņa vai viņas atbildi.”
“Es pats zinu, ka tas vairs nav tik nevainīgi, kā es sev stāstu.”

Tieši tur sākas uzticības plaisa.

Ne vienmēr tāpēc, ka cilvēks jau grib aiziet no attiecībām.

Reizēm tāpēc, ka viņš ārpus attiecībām sāk saņemt kaut ko, ko mājās vairs nemeklē vai vairs neprot palūgt.

Apbrīnu.
Vieglumu.
Flirtu.
Sajūtu, ka ir interesants.
Sajūtu, ka viņu klausās bez noguruma, sadzīves un veciem aizvainojumiem.

Un tas var būt saprotami.

Bet saprotami nenozīmē nekaitīgi.

Digitālā vide ir bīstami ērta. Tur nav netīro trauku. Nav bērnu grafiku. Nav rēķinu. Nav noguruma. Nav garo klusumu pēc strīdiem.

Tur ir uzmanība.

Un uzmanība var apreibināt.

Tāpēc robeža starp nevainīgu saraksti un uzticības graušanu bieži nav vienā konkrētā vārdā.

Robeža ir jautājumos:

“Vai es šo darītu tāpat, ja partneris stāvētu man blakus?”
“Vai es šo saraksti varētu mierīgi parādīt?”
“Vai šī saruna tuvina mani manam partnerim — vai ved prom no viņa?”
“Vai es šeit dodu kaut ko tādu, ko vairs nedodu savās attiecībās?”
“Vai starp mums jau ir noslēpums?”

Cilvēks, kurš to atklāj, bieži nejūtas tikai greizsirdīgs.

Viņš jūtas aizstāts.
Muļķots.
Pazemots.
Nedrošs.

Un bieži viņš sāk šaubīties arī pats par sevi:

“Varbūt es pārspīlēju?”
“Varbūt man nav tiesību justies nodotam, ja viņi tikai sarakstījās?”
“Varbūt es esmu pārāk kontrolējošs?”
“Varbūt man būtu vienkārši jānomierinās?”

Bet sāpes bieži nav tikai par saraksti.

Sāpes ir par to, ka pēkšņi jāsāk šaubīties par realitāti.

“Cik ilgi tas notiek?”
“Ko vēl es nezinu?”
“Kurā brīdī tu jau biji prom, kamēr vēl sēdēji man blakus?”

Tāpēc robežas nav kontrole.

Robežas nav: “Tu nedrīksti ar nevienu runāt.”

Robežas ir skaidrība par to, ko mēs savās attiecībās sargājam.

Ko mēs saucam par flirtu.
Ko mēs saucam par noslēpumu.
Ko mēs negribam ienest savā pāra telpā.
Ko mēs darām, ja kāds ārpus attiecībām sāk kļūt emocionāli pārāk svarīgs.

Drošību neatjauno mūžīga telefona pārbaude.

Drošību atjauno konsekventa caurspīdība — brīdis, kad otram vairs nav jāizmeklē, lai uzzinātu patiesību.

“Jā, es sāku slēpt.”
“Jā, man bija patīkami saņemt uzmanību.”
“Jā, es saprotu, kāpēc tas tevi ievainoja.”
“Jā, mums jārunā par to, kas mūsu attiecībās palicis neizsacīts.”

Pāru terapijā šis bieži nav tikai jautājums par telefonu.

Tas ir jautājums par drošību, robežām, vientulību un to, kur attiecībās sāka pietrūkt dzīvas tuvības.

Jo dažreiz problēma nav tikai sarakste.

Problēma ir tā, ka kāds ārpus attiecībām kļuva par vietu, kur cilvēks atkal sajutās dzīvs.

Un, ja attiecībām vēl ir nākotne, nepietiek tikai pārtraukt saraksti.

Ir jāatjauno tas, kas ļāva tai kļūt tik svarīgai.

Uzticība neatgriežas brīdī, kad telefons tiek nolikts malā.

Tā sāk atgriezties tad, kad pāris beidz slēpt ne tikai saraksti, bet arī tukšumu, kurā šī sarakste kļuva iespējama.

_________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Dažreiz attiecībās jāapraud nevis cilvēks, kurš ir aizgājis. Jāapraud cilvēks, kurš nekad īsti nav bijis — tikai tēls, p...
06/05/2026

Dažreiz attiecībās jāapraud nevis cilvēks, kurš ir aizgājis. Jāapraud cilvēks, kurš nekad īsti nav bijis — tikai tēls, pie kura mēs turējāmies, lai nesāpētu.

Tas ir viens no grūtākajiem brīžiem attiecībās. Ne tad, kad otrs pēkšņi kļūst svešs.

Bet tad, kad viņš beidzot kļūst īsts.

Un īsts cilvēks reti sakrīt ar tēlu, kuru mūsu sāpes reiz izveidoja, lai būtu vieglāk cerēt.

Sākumā mēs reti redzam otru līdz galam reāli.

Mēs iemīlam skatienu.
Balsi.
Pieskārienu.
Veidu, kā viņš raksta.
Veidu, kā viņa smejas.
To vieglumu, kas pēkšņi parādās sarunā.
To sajūtu, ka mūs beidzot kāds redz citādi.

Un tad mēs neapzināti sākam pievienot klāt pārējo.

Viņš mani sapratīs bez gariem paskaidrojumiem.
Viņa mani nenoraidīs.
Viņš būs drošs.
Viņa būs silta.
Viņš būs citāds nekā visi iepriekšējie.
Viņa būs tā, ar kuru man vairs nebūs jājūtas vienam.

Mēs ne tikai iepazīstam cilvēku.

Mēs sākam viņā ielikt savu ilgošanos.

Un tas ir ļoti cilvēciski.

Iemīlēšanās sākumā mēs bieži neredzam tikai otru. Mēs redzam arī iespēju beidzot nolikt kaut ko, ko pārāk ilgi esam nesuši vieni.

Vientulību.
Bailes.
Cerību.
Vecas sāpes.
Sajūtu, ka šoreiz varbūt būs citādi.

Iemīlēšanās nav kļūda.
Arī idealizācija sākumā nav kļūda.

Tā ir daļa no tuvošanās. Daļa no cerības. Daļa no tā maigā posma, kurā cilvēki viens otram ļauj izskatīties drošāki, tuvāki un skaistāki, nekā ikdienā paši vienmēr spēj būt.

Problēma sākas vēlāk.

Kad fantāzija kļūst svarīgāka par cilvēku.

Kad mēs vairs neskatāmies uz partneri, bet uz tēlu, kuram viņam katru dienu jāatbilst.

Un tad attiecībās pienāk brīdis, kuru daudzi pārprot.

Otrs sāk kļūt īsts.

Ne slikts.
Ne nepareizs.
Ne obligāti nemīlošs.

Īsts.

Ar savu nogurumu.
Ar savām robežām.
Ar savām bailēm.
Ar vietām, kur viņš aizveras.
Ar savu pagātni.
Ar savu nespēju vienmēr būt tieši tādam, kādu mums tajā brīdī tik ļoti vajag.

Un tad cilvēks bieži sāk šaubīties.

“Varbūt es kļūdījos.”
“Varbūt viņš nav īstais.”
“Varbūt viņa mani vairs nemīl.”
“Varbūt sākumā viss tikai izskatījās skaisti.”
“Varbūt man vajadzīgs kāds, ar kuru būtu vieglāk.”
“Varbūt šī vilšanās nozīmē, ka attiecībām nav nākotnes.”
“Varbūt es iemīlējos nevis viņā, bet tajā sajūtā, kāda es biju blakus viņam.”

Tas ir ļoti godīgs jautājums.

Jo reizēm mēs sērojam ne tikai par partneri.

Mēs sērojam arī par sevi sākumā.

Par to savu daļu, kas bija cerīgāka.
Atvērtāka.
Vieglāka.
Vēl nepiesardzīga.
Vēl gatava noticēt, ka šoreiz mīlestība nesāpēs tāpat kā agrāk.

Un ikdienā sāk parādīties mazi brīži, kuros fantāzija plaisā.

Viņa gaidīja, ka viņš pats pamanīs, ka viņai ir grūti.
Viņš nepamanīja.

Ne tāpēc, ka nemīlēja.

Bet tāpēc, ka nebija cilvēks, kurš prot nolasīt sāpes bez vārdiem.

Viņš gaidīja, ka pie viņas beidzot būs miers.
Bet viņa arī bija cilvēks.

Ar savu nogurumu.
Ar savām bailēm.
Ar savām neizsāpētajām vietām.
Ar brīžiem, kuros viņa nespēja būt silta tikai tāpēc, ka viņam ļoti vajadzēja siltumu.

Un tad cilvēks sāk justies pievilts.

Lai gan bieži viņu pievīlusi ne tikai realitāte.

Viņu pievīlusi arī paša cerība, ka otrs izdarīs neiespējamo.

Izārstēs manu vientulību.
Vienmēr jutīs, kas ar mani notiek.
Būs vieta, kur man beidzot nav jāaizsargājas.
Pierādīs, ka ar mani viss ir kārtībā.

Tā ir nasta, zem kuras pat mīlošs cilvēks sāk salūzt.

Jo otrs nevar vienlaikus būt partneris, vecāks, glābējs, terapeits, drošības sajūta un kompensācija visām vecajām sāpēm.

Un tad attiecībās sāk notikt kaut kas kluss, bet ļoti postošs.

Viens jūtas pievilts, jo otrs nav kļuvis par to, ko viņš bija cerējis saņemt.

Otrs jūtas nepietiekams, jo viņam visu laiku šķiet, ka viņš ir par maz.

Par maz uzmanīgs.
Par maz silts.
Par maz drošs.
Par maz saprotošs.
Par maz īsts salīdzinājumā ar tēlu, kuru viņš nekad nav solījis piepildīt.

Un abi cieš.

Viens cieš tāpēc, ka viņa ilgas nav piepildītas.

Otrs cieš tāpēc, ka vairs nejūtas mīlēts kā cilvēks — tikai vērtēts pēc tā, cik labi spēj izturēt otra fantāziju.

Te sākas neērtā patiesība:

dažreiz mēs dusmojamies uz partneri nevis par to, kāds viņš ir, bet par to, ka viņš nav spējis kļūt par cilvēku, kuru mūsu sāpes no viņa gaidīja.

Tas nenozīmē, ka vajadzības nav svarīgas.

Tās ir svarīgas.

Attiecībās cilvēkam ir vajadzīga tuvība, drošība, atsaucība, maigums, cieņa, saruna un klātbūtne.

Bet vajadzība pēc tuvības nav tas pats, kas prasība, lai otrs izārstē visu, kas mūsos sāpējis jau pirms šīm attiecībām.

Ir atšķirība starp:

“Man vajag, lai tu mani dzirdi,”

un:

“Tev jādzird mani tā, kā mani nekad nedzirdēja tie, no kuriem es to visvairāk gaidīju.”

Ir atšķirība starp:

“Man vajag tuvību,”

un:

“Tev jāizglābj mani no visām reizēm, kad esmu juties pamests.”

Pieņemšana attiecībās nesākas ar samierināšanos.

Tā nav: “Nu labi, man jācieš.”

Tā nav savu vajadzību norīšana.
Tā nav dzīvošana ar domu: “Labāk jau nebūs.”
Tā nav palikšana attiecībās, kurās cilvēks pamazām pazaudē sevi.

Pieņemšana nenozīmē attaisnot to, kas ievaino.

Tā nozīmē beidzot redzēt realitāti pietiekami skaidri, lai saprastu, kas patiesībā notiek.

Kur partneris mani tiešām ievaino.
Kur attiecībās tiešām trūkst cieņas, drošības vai tuvības.
Kur vajadzīgas robežas, saruna vai nopietnas pārmaiņas.
Un kur es sēroju par to, ka otrs nevar kļūt par cilvēku, kurš izlabos visu, kas manī jau sen sāp.

Pieņemšana nav akla paciešana.

Pieņemšana ir skaidra redzēšana.

Un skaidra redzēšana reizēm noved pie tuvības.

Reizēm pie nopietnas sarunas.
Reizēm pie robežām.
Reizēm pie lēmuma mainīt attiecību veidu.
Un reizēm arī pie godīgas atzīšanas, ka šīs attiecības nav vieta, kur abi var augt.

Bet bez realitātes nav iespējams ne palikt pa īstam, ne aiziet pa īstam.

Kamēr cilvēks dzīvo ar fantāziju, viņš bieži nestrīdas ar partneri.

Viņš strīdas ar tēlu, kuram partneris neatbilst.

Un tad pat labs cilvēks var kļūt par pastāvīgu vilšanās avotu.

Ne tāpēc, ka viņš ir slikts.

Bet tāpēc, ka viņam katru dienu jākonkurē ar kādu, kurš neeksistē.

Ar ideālo vīrieti.
Ar ideālo sievieti.
Ar sākuma sajūtu, kurā mīlestība vēl nesāpēja.

Reālais cilvēks nav obligāti sliktāks par fantāziju.

Viņš vienkārši nav radīts tikai tam, lai mierinātu mūsu ievainotās vietas.

Un tas ir grūti pieņemams.

Jo fantāzija parasti neprasa neko pretī.

Tā nenogurst.
Neaizveras.
Nekļūdās.
Nepasaka nepareizo vārdu.
Nepaliek savā aizsardzībā.
Neatgādina, ka arī otram cilvēkam ir sava iekšējā pasaule.

Īsts cilvēks to visu dara.

Un tieši tāpēc ar īstu cilvēku ir iespējama ne tikai vilšanās, bet arī īsta tuvība.

Ne tāda, kurā otrs beidzot kļūst ideāls.

Bet tāda, kurā es pārstāju viņu sodīt par to, ka viņš nav cilvēks, kuru es biju izgudrojis, lai man nesāpētu.

Tad var sākties cita mīlestība.

Ne tik apreibinoša kā sākumā.
Ne tik viegla.
Ne tik pilna ar ilūziju.

Bet reālāka.

Tuvība, kurā es redzu tavu vājumu un neuztveru to uzreiz kā pierādījumu, ka tu mani nemīli.

Tuvība, kurā es varu pateikt, kas man vajadzīgs, nepadarot tevi par vainīgo visās savās sāpēs.

Tuvība, kurā es nepiespiežu tevi būt ideālam, bet arī nepazūdu pats no savām vajadzībām.

Tuvība, kurā mēs abi pamazām mācāmies atšķirt:

kur tu mani tiešām ievaino,
un kur tu vienkārši neesi tas cilvēks, kuru es savā iztēlē biju radījis.

Tas ir viens no grūtākajiem pārejas posmiem attiecībās.

No iemīlēšanās uz mīlestību.

No ideāla, kurš glābj, uz cilvēku, ar kuru jāmācās satikties.

No “esi tāds, kādu man vajag” uz “kas tu patiesībā esi — un vai mēs varam būt kopā bez ilūzijām?”

Un reizēm šajā posmā pārim vajadzīga palīdzība.

Ne tāpēc, ka viss ir slikti.

Bet tāpēc, ka ir grūti atšķirt, kur attiecībās tiešām trūkst tuvības, cieņas un drošības, un kur cilvēks sēro par to, ka partneris nevar kļūt par viņa fantāzijas glābēju.

Pāru terapijā reizēm svarīgākais nav uzreiz izlemt, vai palikt kopā vai šķirties.

Svarīgākais ir saprast, ar ko jūs patiesībā dzīvojat — ar reālu cilvēku vai ar vilšanos par tēlu, kurš nekad nevarēja piepildīties.

Jo iemīlēšanās sākumā bieži saka:

“Esi tāds, kādu man vajag.”

Bet nobriedusi mīlestība pamazām jautā:

“Kas tu patiesībā esi — un vai mēs varam satikties bez ilūzijām?”

Tieši tur attiecības vai nu sabrūk zem fantāzijas svara, vai pirmo reizi kļūst īstas.

_____

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

No malas cilvēks var būt laipns. Saprotošs. Iejūtīgs. Pacietīgs pret citu kļūdām.Cilvēks prot mierināt.Prot iedrošināt.P...
05/05/2026

No malas cilvēks var būt laipns. Saprotošs. Iejūtīgs. Pacietīgs pret citu kļūdām.

Cilvēks prot mierināt.
Prot iedrošināt.
Prot otram pateikt: “Tev nav viegli”
“Tu izdarīji, cik varēji.”
“Tu neesi slikts cilvēks tikai tāpēc, ka tev kaut kas neizdevās.”

Bet pret sevi šis pats cilvēks bieži runā pavisam citādi.

“Kā tu varēji būt tik stulbs?”
“Tev vajadzēja zināt labāk.”
“Tu atkal izgāzies.”
“Tu esi par vāju.”
“Tu nekad nebūsi pietiekami labs.”

Un pēc laika pie šīs balss pierod.

Cilvēks vairs pat nepamana, ka viņā skan balss, kas nevis palīdz, bet pastāvīgi ievaino un sāpina.

Iekšējais kritiķis bieži maskējas kā atbildība.

Tas saka:
“Es tevi tikai motivēju.”
“Bez manis tu kļūtu slinks.”
“Ja es tevi nekritizētu, tu pārstātu censties.”
“Ja es nepiespiestu, tu visu sabojātu.”

Un reizēm cilvēks tam notic.

Jo iekšējais kritiķis tiešām var padarīt cilvēku produktīvu.
Ļoti centīgu.
Ļoti precīzu.
Ļoti uzmanīgu pret kļūdām.

Bet cena ir augsta. Cilvēks sāk dzīvot nevis ar iekšēju atbalstu, bet ar iekšēju uzraugu.

Un šis uzraugs nekad nav apmierināts.

Izdarīji labi? Varēja jau labāk.

Saņēmi atzinību? Viņi vienkārši nezina, cik daudz kļūdu tur bija.

Atpūties? Tu esi slinks.

Kļūdījies? Redzi, es jau teicu, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā.

Tā veidojas hroniska spriedze un pstāvīgs stress.

Ne tikai tāpēc, ka dzīvē ir daudz pienākumu. Bet tāpēc, ka cilvēks pats sev vairs nav droša vieta.

Var būt noguris, bet sev to neļauj.
Var būt ievainots, bet sev pārmet.
Var būt pārstrādājies, bet saka: “Man vienkārši vajag saņemties.”
Var būt izdedzis, bet joprojām domā, ka problēma ir nepietiekama disciplīna.

Neērtā patiesība ir šāda: daudzi cilvēki pret sevi ir bargi nevis tāpēc, ka tas viņiem palīdz augt, bet tāpēc, ka viņi nekad nav iemācījušies izturēties pret sevi bez nosodījuma.

Iekšējais kritiķis nerodas tukšā vietā. Bieži tā ir kādreiz dzirdēta balss.

Vecāka.
Skolotāja.
Autoritātes.
Partnera.
Vides, kur kļūda nebija daļa no mācīšanās, bet pierādījums, ka ar cilvēku kaut kas nav kārtībā.

Bērns reizēm iemācās:
“Ja es būšu pietiekami labs, mani nekritizēs.”
“Ja es visu izdarīšu pareizi, mani neatstums.”
“Ja es sevi nosodīšu pirms citiem, varbūt viņu kritika nesāpēs tik ļoti.”

Un vēlāk šī balss kļūst iekšēja. Cilvēks vairs nav tajā vecajā situācijā. Bet balss paliek.

Iekšējā balss komentē darbu.
Ķermeni.
Attiecības.
Emocijas.
Kļūdas.
Nogurumu.
Pat vajadzību pēc palīdzības.

“Tev nevajadzētu tā justies.”
“Tev vajadzēja reaģēt citādi.”
“Tu pārāk daudz gribi.”
“Tu par maz dari.”
“Tu neesi tāds, kādam tev vajadzētu būt.”

Un cilvēks sāk ticēt, ka šī balss ir patiesība. Bet iekšējais kritiķis nav patiesība.

Bieži tā ir balss, kas reiz palīdzēja izdzīvot kaunu, noraidījumu, kritiku vai bailes nebūt pietiekamam.

Problēma ir tā, ka vēlāk šī pati balss sāk ievainot cilvēku no iekšpuses.

Tāpēc mērķis nav vienkārši “domāt pozitīvi”. Tas būtu pārāk virspusēji.

Mērķis ir iemācīties atšķirt balsi, kas palīdz uzņemties atbildību, no balss, kas pazemo.

Veselīga sirdsapziņa var teikt: “Šeit tu kļūdījies. To vajag labot.”

Iekšējais kritiķis saka: "Tu esi kļūda.”

Tas nav viens un tas pats.

Viena balss palīdz augt. Otra grauj pašcieņu.

Cilvēkam nav jākļūst bezatbildīgam, lai kļūtu iejūtīgāks pret sevi.
Nav jāatsakās no prasīguma.
Nav jāpārstāj mācīties, labot kļūdas vai augt.

Bet ir milzīga atšķirība starp iekšēju vadību un iekšēju sodu.

Terapijā bieži sākas svarīgs darbs — pamanīt, no kurienes šī balss nāk un kāpēc cilvēks joprojām tai tic.

Vai tā tiešām ir jūsu nobriedusī balss — tā, kas spēj redzēt situāciju skaidri?
Vai arī tā ir sena balss, kuru jūs kādreiz pārņēmāt, lai nesabruktu, nekļūdītos vai netiktu ievainots vēl vairāk?

Jo cilvēkam nav jārunā ar sevi nežēlīgi, lai kļūtu labāks.

Dažreiz tieši cieņpilnāka, godīgāka un līdzcietīgāka attieksme pret sevi ļauj mainīties nevis no bailēm, bet no drošības.

Nevis no kauna. Nevis no iekšēja soda.
Nevis no pārliecības, ka bez nežēlības cilvēks pārstās censties.

Un varbūt viens no svarīgākajiem jautājumiem nav:
“Kā man sevi piespiest vēl vairāk?”

Daudz svarīgāks jautājums ir:
“Kas manī joprojām tic, ka bez sevis nepārtrauktas sodīšanas es pārstāšu censties?”

_________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

IR BRĪDIS, KAD DOMA PAR ŠĶIRŠANOS VAIRS NAV TIKAI DUSMU FRĀZE PĒC STRĪDA.Tā sāk parādīties klusumā.Vakarā, kad otrs jau ...
28/04/2026

IR BRĪDIS, KAD DOMA PAR ŠĶIRŠANOS VAIRS NAV TIKAI DUSMU FRĀZE PĒC STRĪDA.

Tā sāk parādīties klusumā.

Vakarā, kad otrs jau guļ.
Mašīnā pēc kārtējās sarunas, kurā atkal nekas nemainījās.
No rīta, kad jāpieceļas un jādzīvo tālāk, it kā viss būtu kārtībā.

Cilvēks sāk domāt:

“Varbūt mums vairs nav jēgas.”
“Varbūt mēs pārāk daudz viens otru sāpinām.”
“Varbūt es tikai baidos aiziet.”
“Varbūt mīlestība jau ir beigusies.”

Un reizēm cilvēks pats nobīstas no tā, ka šāda doma viņam vispār ir parādījusies.

Jo šādas domas parasti nerodas tukšā vietā.

Tās rodas pēc ilgas vientulības attiecībās.
Pēc sarunām, kuras sākas ar cerību, bet beidzas ar aizstāvēšanos.
Pēc solījumiem, kuri uz dažām dienām šķita īsti, bet pēc tam atkal pazuda vecajā uzvedībā.
Pēc nogurdinošās sajūtas, ka atkal un atkal jālūdz tas, kam attiecībās vajadzētu būt pašsaprotamam — tuvība, cieņa, uzmanība, klātbūtne.

Tāpēc cilvēku nevajag kaunināt par domu šķirties.

Reizēm tas nav vājums.
Reizēm tā nav nodevība.
Reizēm tas ir pēdējais veids, kā cilvēks mēģina sevi pasargāt.

Bet ir arī otra patiesība.

Ne visas attiecības, kurās kāds domā par šķiršanos, patiešām ir beigušās.

Dažreiz cilvēks negrib aiziet no otra cilvēka.
Viņš grib aiziet no tā, par ko attiecības ir kļuvušas.

No klusuma.
No pārmetumiem.
No aukstuma.
No sajūtas, ka otram vairs neesi svarīgs.
No sajūtas, ka katra saruna atkal pārvērtīsies cīņā.

Un tad jautājums kļūst daudz dziļāks nekā tikai — palikt vai aiziet.

Varbūt īstais jautājums ir:

Vai es tiešām gribu šķirties no šī cilvēka?
Vai es gribu šķirties no sāpēm, kuras mēs abi vairs nemākam apstādināt?

Tas nav viens un tas pats.

Dažreiz cilvēkā vienlaikus dzīvo abas puses.
Viena grib aiziet.
Otra vēl cer, ka varbūt nav par vēlu.

Un tas ir viens no smagākajiem brīžiem attiecībās — kad vairs nav skaidrs, vai cilvēks vēl mīl, vai tikai pārāk ilgi ir bijis ievainots.

Jo reizēm attiecībās vēl ir kaut kas dzīvs.
Bet tas ir aprakts zem aizvainojuma, noguruma, kauna, bailēm un gadiem krātas vilšanās.

Viens vairs neprasa, jo netic, ka tiks sadzirdēts.
Otrs vairs netuvojas, jo baidās atkal justies nepietiekams.
Viens kļūst ass, jo jūtas viens.
Otrs aizveras, jo katra saruna izklausās pēc apsūdzības.

Un abi pamazām sāk ticēt: “Mēs vienkārši vairs nevaram.”

Bet dažreiz viņi nevar nevis tāpēc, ka nav iespējas.
Viņi nevar tāpēc, ka pārāk ilgi mēģina risināt attiecības tādā veidā, kas viņus abus ievaino.

Pēdējā iespēja nav vēl viens tukšs solījums.

Tā nav:

“Es mainīšos.”
“Būs labāk.”
“Es vairāk centīšos.”
“Vairs tā nebūs.”

Ja šādi solījumi jau ir dzirdēti daudzas reizes, tie vairs nesilda. Tie nogurdina.

Pēdējā iespēja nenozīmē piespiest sevi palikt.

Tā nozīmē pieņemt lēmumu ar skaidrāku prātu — nevis tikai noguruma, baiļu vai kārtējā ievainojuma iespaidā.

Tā sākas ar godīgu jautājumu:

“Vai mēs esam gatavi beidzot saprast, kas ar mums patiesībā notiek?”

Nevis — kurš ir vainīgs.
Nevis — kurš vairāk cieta.
Nevis — kuram ir taisnība.

Bet — kā mēs viens otru pazaudējam tieši tajos brīžos, kad mums visvairāk sāp?

Kurā brīdī saruna kļūst par cīņu?
Kurā brīdī cilvēks vairs netuvojas, bet sāk sargāties?
Kurā brīdī cilvēks vairs nepasaka “man sāp”, bet sāk pārmest, klusēt vai attālināties?

Ne visas attiecības ir jāglābj par katru cenu.

Ja attiecībās ir vardarbība, pazemošana vai pastāvīgas bailes, pirmais jautājums nav — kā saglabāt attiecības.
Pirmais jautājums ir — kā cilvēkam būt drošībā.

Bet daudzas attiecības tiek izbeigtas nevis tāpēc, ka tur vairs nav nekā dzīva, bet tāpēc, ka pāris pārāk ilgi ir bijis viens ar savu sāpi.

Ja jūs domājat par šķiršanos, tas ir nopietns signāls.

Ne vienmēr signāls, ka viss ir beidzies.
Bet noteikti signāls, ka tā, kā ir tagad, vairs nevar turpināties.

Un reizēm pēdējā iespēja nav vēl viens mēģinājums izturēt.

Tā ir pirmā reize, kad pāris beidzot nemēģina tikai nomierināt strīdu, bet sāk saprast, kāpēc tas atkal un atkal atgriežas.

Tad palīdz droša saruna ar speciālistu.

Nevis lai piespiestu palikt kopā.
Nevis lai atrastu vainīgo.
Bet lai saprastu, vai jūs vēl varat atrast ceļu viens pie otra — vai arī godīgākais ceļš ir doties tālāk atsevišķi.

Jo attiecības nevajag glābt ar paniku.

Tās vispirms ir jāsaprot.

Un tikai tad lēmums — palikt vai šķirties — vairs nav tikai noguruma, baiļu vai kārtējā sāpīgā vakara diktēts.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Dažreiz Tev ir grūti mīlēt nevis tāpēc, ka Tevī būtu par maz jūtu. Dažreiz Tev ir grūti mīlēt tāpēc, ka tuvība Tevī pārā...
25/04/2026

Dažreiz Tev ir grūti mīlēt nevis tāpēc, ka Tevī būtu par maz jūtu. Dažreiz Tev ir grūti mīlēt tāpēc, ka tuvība Tevī pārāk ātri pamodina bailes.

Un tad sieviete sev sāk uzdot ļoti smagus jautājumus.

Kas ar mani nav kārtībā?
Kāpēc man ir tik grūti kādu ielaist sev tuvu?
Kāpēc es ilgojos pēc attiecībām, bet, tiklīdz tās kļūst īstas, man gribas atkāpties?
Kāpēc es varu gribēt mīlestību un vienlaikus no tās baidīties?

No malas citiem tas bieži izskatās daudz vienkāršāk, nekā patiesībā ir.

Tu vienkārši neesi satikusi īsto.
Tu esi pārāk izvēlīga.
Tev ir pārāk augstas prasības.
Tu visu pārāk sarežģī.
Tev vajag vairāk atvērties.

Bet ļoti bieži problēma nav tajā, ka Tu negribi mīlestību.

Ļoti bieži problēma ir tajā, ka Tev ir grūti izturēt to, ko mīlestība Tevī pamodina.

Jo mīlestība nav tikai siltums.
Mīlestība nav tikai skaisti vārdi.
Mīlestība nav tikai tas, ka kāds Tevi grib.

Mīlestība vienmēr nozīmē arī ko ļoti neērtu.

Ka Tu kļūsti redzama.
Ka Tu kļūsti ievainojama.
Ka Tev sāk rūpēt pa īstam.
Ka otrs var kļūt svarīgs tik ļoti, ka līdz ar tuvību atnāk arī bailes viņu pazaudēt.

Un tieši tur daudzas sāk aizvērties.

Ne tāpēc, ka būtu aukstas.
Ne tāpēc, ka nespētu just.
Bet tāpēc, ka jūtas kļūst pārāk bīstamas.

Te ir neērta patiesība:

dažreiz sievietei ir grūti mīlēt nevis tāpēc, ka viņa ir nemīloša, bet tāpēc, ka tuvība viņā pamodina vecas sāpes, vecu nedrošību un vecas bailes.

Bailes, ka atkal nesanāks.
Bailes, ka atkal sāpēs.
Bailes, ka atkal tiksi pamesta.
Bailes, ka atkal dosi vairāk, nekā saņemsi.
Bailes, ka atkal kļūsi par to, kura gaida.
Bailes, ka kāds Tevi ieraudzīs pa īstam un tomēr nepaliks.

Tad Tu vari sākt darīt to, ko pati ne vienmēr pamani.

Tu it kā ej attiecībās, bet līdz galam tajās neienāc.
Tu it kā jūti, bet neparādi.
Tu it kā paliec, bet iekšēji vienmēr turi gatavu atkāpšanās ceļu.
Tu ilgojies pēc tuvības, bet, tiklīdz otrs kļūst patiešām tuvs, Tevī sākas nemiers.

Un tad rodas sajūta: man ir grūti mīlēt.

Bet varbūt precīzāk būtu teikt citādi: man ir grūti justies droši mīlestībā.

Tas ir pavisam kas cits.

Jo Tu vari būt ļoti mīloša.
Ļoti dziļa.
Ļoti jūtīga.
Ļoti uzticīga.

Un tomēr Tev var būt grūti mīlēt, ja esi iemācījusies, ka tuvība nozīmē sāpes, vilšanos, pamešanu vai sevis pazaudēšanu.

Ja kādreiz mīlestībā bija jāpelna sava vieta,
jāmin otra noskaņojums,
jāklusē par to, kas sāp,
jāpielāgojas,
jāiztur atraidījums,
jābaidās, ka Tevi pametīs,
tad vēlāk mierīga, droša tuvība var pat nešķist pazīstama.

Tā var šķist sveša.
Pat tukša.
Pat garlaicīga.
Pat biedējoša.

Jo drāma ir pazīstama. Bet miers — ne vienmēr. Un te sākas vēl viens ļoti sarežģīts slānis.

Dažreiz Tev ir grūti mīlēt ne tikai tāpēc, ka baidies no otra.

Dažreiz Tu baidies arī no tā, kāda pati kļūsti mīlestībā.

Mīkstāka.
Jūtīgāka.
Mazāk bruņota.
Mazāk kontrolējoša.
Mazāk neievainojama.

Un, ja visu dzīvi esi turējusies stiprumā, savaldībā un pašpietiekamībā, tad mīlestība var šķist nevis glābiņš, bet drauds.

Jo mīlot vairs nevar palikt malā.
Mīlot vairs nevar visu noturēt drošā attālumā.
Mīlot vairs nevar izlikties, ka Tev nevienu nevajag.

Tāpēc daudzas dara ļoti sāpīgu lietu.

Viņas nevis nemīl.
Viņas mīl tikai tik tālu, cik vēl jūtas droši.

Pēc tam sākas:
attālināšanās,
šaubas,
aizvērtība,
vēsums,
pazušana,
nemitīga analizēšana,
trūkumu meklēšana otrā,
vai pēkšņa sajūta, ka “viss vairs nav īsti”.

Un bieži viņas pašas nesaprot, kāpēc tā notiek.

Bet dziļumā tur ļoti bieži nav vienaldzība. Tur ir bailes.

Bailes no tuvības.
Bailes no atkarības.
Bailes no ievainojamības.
Bailes no tā, ka mīlot nāksies ne tikai saņemt, bet arī sevi pa īstam atklāt.

Un te ir vēl viena ļoti svarīga patiesība:

dažreiz Tev ir grūti mīlēt tāpēc, ka Tu jauc mīlestību ar sevis pazaudēšanu.

Ja agrāk attiecībās bija jāatsakās no sevis,
jāklusē,
jāiztur,
jābūt ērtai,
jābūt labai,
jānes vairāk, nekā vari,
tad vēlāk mīlestība sāk saistīties nevis ar tuvību, bet ar risku atkal sevi pazaudēt.

Un tad Tu sargājies. Pat no tā, ko pati visvairāk gribi.

Te ir vēl viens slānis, par kuru runā par maz.

Kauns.

Kauns atzīt, ka drošs cilvēks sākumā Tevi neuzrunā tik stipri kā nepieejams.
Kauns pamanīt, ka miers Tev šķiet svešāks nekā spriedze.
Kauns par to, cik ļoti Tev vajag tuvību.
Kauns par to, ka tieši tad, kad kāds kļūst svarīgs, Tu pati sāc atkāpties.

Un līdz ar kaunu parādās arī ķermenis.

Saspringums krūtīs.
Vēlme neatbildēt uz ziņu.
Vēlme pazust pēc pārāk tuva vakara.
Nemiers pēc skaista tuvuma brīža.
Sajūta, ka jāatkāpjas tieši tad, kad varētu notikt kas īsts.

Tas viss ļoti bieži nenozīmē:
es nemīlu.

Tas ļoti bieži nozīmē: man kļūst pārāk bail.

Un te sāk parādīties vēl viens ļoti sāpīgs konflikts.

Viena Tavas daļas grib mīlestību.
Otra dara visu, lai neviens netiek par tuvu.

Viena grib tikt ieraudzīta.
Otra grib paslēpties.
Viena ilgojas pēc tuvības.
Otra redz tajā apdraudējumu.

Tāpēc, ja Tev ir grūti mīlēt, svarīgākais jautājums nav:
kas ar mani nav kārtībā?

Svarīgākais jautājums ir daudz patiesāks:

no kā tieši es sevi sargāju, kad kāds man kļūst svarīgs?

Vai tās ir bailes tikt pamestai?
Vai tās ir bailes tikt atraidītai?
Vai tās ir bailes kļūt pārāk atkarīgai?
Vai tās ir bailes, ka mani ieraudzīs pa īstam?
Vai tās ir bailes, ka atkal būšu tā, kura dod vairāk?
Vai tās ir bailes, ka mīlot es atkal pazaudēšu sevi?

Tur sākas īstā atbilde.

Un tur sākas arī īstais darbs.

Nevis mēģināt sevi piespiest mīlēt.
Nevis izlikties atvērtākai, nekā patiesībā jūties.
Nevis vainot sevi par to, ka Tev ir grūti.

Bet lēnām saprast, kas tieši Tevī saraujas, kad tuvība kļūst īsta.

Jo to, ko saproti, Tu vari sākt mainīt.
To, ko nosauc vārdā, Tu vari sākt dziedēt.
To, ko beidz kaunēties sev atzīt, Tu vari beigt atkārtot.

Un te ir pats svarīgākais.

Ar Tevi nav kaut kas salūzis tikai tāpēc, ka Tev ir grūti mīlēt. Ļoti iespējams, ka Tu vienkārši pārāk ilgi esi sargājusi sevi no sāpēm, un tagad šī aizsardzība stāv arī starp Tevi un mīlestību.

Tāpēc risinājums nav kļūt cietākai.
Un risinājums nav arī vainot sevi.

Risinājums ir lēnām iemācīties, ka tuvība nenozīmē pazušanu.
Ka mīlestība nenozīmē sevis nodošanu.
Ka jūtas nenozīmē vājumu.
Ka Tu vari kādu mīlēt un tomēr nepazaudēt sevi.

Un tieši tur daudzām sievietēm pirmo reizi sāk kļūt iespējams tas, kas ilgi šķita neiespējams.

Ne tikai iemīlēties.
Bet palikt mīlestībā, neaizveroties.

Un tieši tāpēc šī nav tēma, par kuru jākaunas.
Un tieši tāpēc palīdzību nevajag meklēt tikai tad, kad viss jau ir sabojāts.

Dažreiz palīdzību vajag meklēt brīdī, kad Tu jau jūti:
es gribu mīlestību, bet mana aizsardzība man neļauj tai noticēt.

Tāpēc, ja Tev ir grūti mīlēt, problēma ne vienmēr ir tā, ka Tevī ir par maz jūtu.

Ļoti bieži problēma ir tā, ka Tevī ir par daudz baiļu, pārāk daudz vecu sāpju un pārāk maz drošības mīlestībā. Un īstā pārmaiņa sākas brīdī, kad Tu beidz sev uzdot jautājumu “kas ar mani nav kārtībā?” un sāc sev jautāt: “no kā tieši es sevi sargāju, kad kāds man kļūst svarīgs?”

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Address

Riga

Website

http://www.ippi.lv/, http://www.psihoterapijalatvija.lv/

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Kaspars Justs posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Share