Žurnāls UNA

05/08/2025

Prioritātes dāvā spārnus

Par jogas pasniedzēju Sanitu Lasmani mēdz teikt – meitene ar superspējām. Ir dienas, kad viņas nomierinošā balss aicina atslābināties uz jogas paklājiņa, ir dienas, kad viņa ir psiholoģijas studente, ir dienas, kad viņa strādā radio pieci.lv. Sanita ir arī klātesoša mamma trim maziem bērniem. Viņas ceļš iedvesmo negaidīt “lidojumam labvēlīgu laiku”, bet celties, darīt un klauvēt pie savu sapņu durvīm pašai. Vienlaikus viens no viņas virziena rādītājiem ir skaidras prioritātes. Tieši tas piesātinātajai ikdienai piešķir jēgu.

(..)

Mums katrai pašai ir jāatrod laiks sev un tikai tad, kad esam parūpējušās par sevi, mēs spējam labi rūpēties par citiem. Ja esi nogurusi un tev nav laika sev, kaut kas ir jāmaina. Arī es pati cenšos to ievērot. Piemēram, zinot, ka bērniem sāksies brīvlaiks no skolas un dārziņiem, jau laikus pārkārtoju istabu, lai man būtu ērtāk atrast vietu, kur ik dienu pavingrot. Ja man ir jāizvēlas manikīrs, jebkura skaistumkopšanas procedūra vai izkustēšanās, man vienmēr svarīgāks būs spēka treniņš vai joga, jo tas sniedz sajūtu, kas nav salīdzināma ne ar ko. Protams, sākotnēji tas prasa piespiešanos un disciplīnu, bet, kad esi sevi pieradinājis pie fiziskām aktivitātēm, tu nevari bez tā vairs dzīvot. Neticu, ka kāds nevar atrast laiku, lai pavingrotu, jo diennaktī mums visiem ir pilnīgi vienāds stundu skaits. Man liekas neloģiski atļauties veltīt četras stundas manikīram un pedikīram, bet neatrast pusstundu dienā fiziskai slodzei. Stāsts ir par prioritātēm – kādai tā būs masāža vai šopings, kādai – sports. Bet jādomā par to, kas ilgtermiņā liek justies labāk.

(..)

Teksts: Ginta Auzniece - Jaunzeme
Foto: Zane Jenzena
Stils: Lo**ta Graudiņa

25/07/2025

Ģēnijs ar prokrastinētāja dabu. Tā režisoru un Latvijas Kultūras akadēmijas rektoru DĀVI SĪMANI šīs intervijas ievadā vēlējos pieteikt sākotnēji. Prokrastinētāja iezīmēm viņa personībā šobrīd gan nav iespējas izpausties, jo Dāvja ikdienas intensitāte to gluži vienkārši nepieļauj. Un pieņemu, ka sevis nodēvēšanai par ģēniju viņš arī nepiekristu. Paliksim pie tā, ka Dāvis ir izcils režisors, domātājs un sarunu biedrs. Un aizvadītais gads viņa dzīvē ir atslēdzis nākamo spēles līmeni. Par to arī šī saruna.

(..)

Man vienmēr ir licies nepareizs uzstādījums, ka cilvēka daba pēc savas definīcijas ir ļauna. Man šķiet, ka tā nav, ticu, ka cilvēkā ir labais. Bet, izrādās, ir pietiekami liela cilvēces daļa, kurā ļaunums ir ņēmis virsroku. Mans gan kā autora un augstskolas rektora, gan tēva uzdevums, pirmkārt, ir spēt jebkādas šī ļaunuma pazīmes savā dabā identificēt un iznīcināt. Un tāpat iznīcināt tās sev apkārt un spēt par to runāt. Ļaunums ir ar daudzām un dažādām sejām, tas slēpjas aiz visneiedomājamākajām lietām. Ir būtiski spēt to piefiksēt detaļās, lai varētu pret to cīnīties. Varbūt tas ir mūsu lielākais uzdevums.

Teksts: Evija Ozola /
Foto: Matīss Markovskis /

24/07/2025

Abonē zvanot 67292633 I 67000624, rakstot [email protected] vai mājaslapā www.ekiosks.lv!

Tagad žurnālu lasi arī digtāli! 💻

23/07/2025

Skaistās mazās lietas

Ar pianisti AGNESI EGLIŅU tiekamies viņas studijā Lāčplēša ielā. Agnese piedāvā kafiju, taču kafijas aparāts saniķojas, un tās vietā dzeram viņas lasīto piparmētru tēju. Sarunas laikā aiz loga paspēj gan noducināt pērkons, gan kārtīgi nolīt silts vasaras lietus. Mums atvadoties, jau atkal silda saulīte. Šķiet, tikpat mainīga un dažāda kā šodienas laikapstākļi, ir arī pati Agnese. Temperamentīga, dzirkstoša, dziļi jūtoša un domājoša. Izcila pianiste, kura mirdz uz pasaules lielākajām skatuvēm, vienlaikus novērtējot skaistumu ikdienas mazajās lietās.

(..)

Tu nāc no mūziķu ģimenes. Vai kādreiz esi domājusi, ka tavs ceļš varēja iegriezties citādi?

Bērnībā ļoti gribēju kļūt par stjuarti. Tomēr māksla mani ir valdzinājusi vienmēr. Kādreiz gan vēlējos vairāk piedalīties tieši organizēšanā – koordinēt lielas ceremonijas un pasākumus. Šī interese nav zudusi. Man patīk aizskatuves dzīve. Ieraudzīt, cik liels ir komandas darbs vērienīgos pasākumos. Iespējams, ar savu pieredzi kādreiz varēšu būt noderīga arī šajā jomā. Es zinu drēbi un nianses, kam pievērst uzmanību. Sevi šajā vidē redzu arī no jaudas viedokļa. Bet pagaidām vēl gribu būt uz skatuves un muzicēt.

Vai tev bija arī citi bērnības sapņi?

Izteikti nē. Nekad arī neesmu sapņojusi, ka gribētu uzstāties ar kādu konkrētu orķestri. Taču pēdējos gados esmu piefiksējusi, cik liela ietekme ir domu spēkam. Piemēram, kad par kādu skaņdarbu padomāju, ka tas gan ir foršs, pēc kāda laika to nospēlēju. Man šķiet, ka mēs piesaistām to, par ko domājam. Tāpat ir ar negatīvo. Mēs esam dzīves spogulis. Ja domāsi, ka esi neglīta un nevienam nepatīc, tā, visticamāk, arī būs. Gaisā virmo netveramas enerģijas. Ticu bumeranga principam – agri vai vēlu viss, ko palaižam, nāk atpakaļ. Tā var būt kāda doma, emocija, ko izjūtam, vai nejauki vārdi, ko izsakām kādam citam skaļi – ne aiz ļauna prāta, bet neapzināti –, un pēc laika attopamies tādā pašā situācijā. Tas pats spogulis vai bumerangs ir arī pozitīvismā. Smaids, laba enerģija, iedvesma – tas viss atgriežas atpakaļ. Labais vairo labo.

(..)

Teksts: Evija Ozola
Foto: Lauma Kalniņa
Stils: Dace Vaivara
Grims: Anda Šteina
Vide: Spīķeru koncertzāle, spikerukoncertzale.lv

22/07/2025

Lasi savus iecienītākos izdevumus arī turpmāk!
Abonē zvanot 67292633 I 67000624, rakstot [email protected] vai mājaslapā www.ekiosks.lv!

Tagad žurnālus lasi arī digitāli 💻

22/07/2025

Augusta UNA ir klāt! 🌊

🌸VIŅA - tikpat mainīga un dažāda kā laikapstākļi. Temperamentīga, dzirkstoša, dziļi jūtoša un domājoša. Izcilā pianiste Agnese Egliņa, kura mirdz uz pasaules lielākajām skatuvēm, vienlaikus novērtējot skaistumu ikdienas mazajās lietās.

🎬VIŅŠ - mazliet prokrastinētājs, mazliet ģēnijs. Režisors un Latvijas Kultūras akadēmijas rektors DĀVIS SĪMANIS sarunā par nākamo spēles līmeni viņa dzīvē un vīriešu pozīcijām šodienas pasaulē.

🗻Kalnu karaliste Nepāla - vieta, kur doties neaizmirstamos pārgājienos, iepazīt vietējo iedzīvotāju ikdienu un piedzīvot autentiskumu globalizācijas un kapitālisma vēl neskartā valstī.

🐚Gundega Skudriņa, Evija Rodke, Baiba Prindule - Rence un Kristīne Stakena - iedvesmojamies vasaras baudīšanai un uzlādējam baterijas rudens cēlienam!

⛱ Tava pludmales lasāmviela. Viņš ir stipri jaunāks par mani. Tikai patiesi stāsti. Dzirdēti, novēroti, jā, arī izdzīvoti.

Tiekamies žurnāla lappusēs!

Vāka foto: Lauma Kalniņa
Stils: Dace Vaivara
Grims: Anda Šteina
Vide: Spīķeru koncertzāle, spikerukoncertzale.lv

07/07/2025

Viņš tās sauc par piecpadsmit minūtēm slavas, lai gan patiesībā tie bija teju četri gadi, kuru laikā psihoterapeits Artūrs Miksons lasīja lekcijas, vadīja seminārus, sniedza intervijas. Teikdams “jā” citiem, tolaik viņš teica “nē” sev un savai ģimenei. Kopš viņa dzīvē ienākusi meitiņa Eva, tas ir mainījies – pagaidīs citi, nevis Eva un viņa sieva Agnese. Citiem nāksies pacietībā rozes audzēt, kā savulaik darīja Artūrs.

(..)

Ko tu savā sievā novērtē visaugstāk?

Viņa mani nezāģē. Bieži no vīriešiem dzirdu viņu sievu teikto – kāpēc mums nav mašīnas, kāpēc mums nav mājas, kāpēc nebraucam uz Bali, kāpēc mūsu bērnam divu gadu vecumā nav piepūšamās ballītes? Mums nav sarunu, kurās manis nebūtu gana. Brīžiem sastrīdamies par nepiepildītām gaidām, bet galu galā nonākam pie secinājuma, ka mums ir viss vajadzīgais, bet strīds noticis noguruma vai stresa dēļ.
Es uz viņu varu paļauties, mana sieva izdara to, ko saka. Agnese teikusi, ka zina – arī viņa uz mani var paļauties, jo būšu laikā, padomāšu trīs soļus uz priekšu, pat ja reizēm tas no manis prasīs vairāk. Bet no mums abiem, šķiet, es biežāk šo to piemirstu vai sajaucu.
Un vēl – nav daudz tādu cilvēku, kas man uzdrošinās iebilst, norādīt uz kļūdām. Brīžiem varu būt tiešs, skarbs, arī spītīgi spirināties pretī pat tad, ja man nav taisnība. Ja sieva iebilst, es viņas vārdus ņemu vērā, jo viņā ir vērts ieklausīties, tāpēc ka tas ir svarīgi man un ģimenei. Tas ir cieši saistīts ar to, ka viņa mani nezāģē. Ja Agnese kaut ko saka – tas ir par tēmu, tas nav untums vai mēģinājums izgāzt žulti uz mani, ja viņas diena nav izdevusies.

(..)

Teksts: Solvita Velde
Foto: Matīss Markovskis

27/06/2025

Esmeralda. Žizele. Gulbis. Savas lomas baletdejotāja JŪLIJA BRAUERE izdejo tik pārliecinoši, ka šķiet – šie stāsti ir viņas pašas. Iespējams, tā arī ir. Jūlijā mīt gan Odetas gaišais trauslums, gan Otīlijas vulkāniskais spēks. Pati sevi Jūlija gan nedēvē par cīnītāju, vēl meklējot savu iekšējo nervu, tomēr viņai ir sīksta daba. Kā citādi mazā meitene no improvizētās skatuvītes Sibīrijā būtu nokļuvusi līdz pasaules baleta skatuvēm?

(..)

Uz Latviju no Sibīrijas pārcēlies, kad tev bija vien desmit gadu, un faktiski uzreiz nonāci dejas pasaulē. Dzīvoji kopmītnēs, dejoji un mācījies, nepiedzīvojot bezrūpību, ko šajā vecumā parasti normālos apstākļos bauda bērni. Vai esi domājusi, kādas pēdas tevī atstājusi neizdzīvotā bērnība?

Kā saka - ar mīlestību un ticību ir iespējams viss. Mani uzņēma mana māsīca Inga, kura nu man ir kā māsa. Viņai tolaik bija tikai divdesmit pieci gadi. Es viņu no sirds apbrīnoju – ja man šādā vecumā kāds pēkšņi uzticētu desmitgadīgu bērnu… Inga bija tas cilvēks, kurš bija blakus laikā, kad man kā bērnam mainījās visa pasaule. Domāju, bez viņas šī pieredze būtu krietni traumatiskāka. Lai gan dzīvoju kopmītnēs, zināju, ka man ir savs cilvēks un neesmu pavisam viena. Arī no audžuvecākiem tā bija ļoti liela uzdrīkstēšanās un uzticēšanās gan Ingai, gan man. To ļoti novērtēju. Pirmajos skolas gados biju kā sūklis, kas uzsūc un pieņem visu jauno. Iespējams, tāpēc šo laiku atceros ļoti slikti. Tobrīd ņēmu pretī visu informāciju, ko man sniedza, un nemitīgi mācījos, kur likt rokas, kur – kājas. Es biju kā balta lapa, kamēr citas meitenes mūsu klasē jau bija ar pieredzi mākslas vingrošanā vai gājušas baleta studijā. Viņas pārzināja šo lauku, bija trenētas, varēja aiz galvas aizlikt kāju. Es pat nezināju, kas ir pirmā pozīcija.

(..)

Visu interviju lasi žurnālā!

Teksts: Evija Ozola
Foto: Lauma Kalniņa
Stils: Dace Vaivara
Grims un matu sakārtojums: Kristīne Papša
Vide: Latvijas Nacionālā opera un balets

25/06/2025

Ļaujies!

Nesen, ejot pa Ģertrūdes ielu, nejauši noklausījos kādas, šķiet, četrgadīgas meitenītes sarunu ar viņas tēti. Meitenīte lūdza tēti paņemt viņas velosipēdu, lai pati nelielu ielas posmu varētu noiet pa asfalta maliņu. Lai gan abi bija vienojušies, ka meitenīte par savu velosipēdu ir atbildīga pati, un tētis no uzdevuma sākotnēji gribēja atteikties, tas, cik pārliecināta viņa bija par savu varu pār tēti, lika pasmaidīt. Absolūta sievišķības un koķetērijas paraugstunda bez aprēķina vai manipulēšanas tās vistīrākajā un skaistākajā izpausmē. (Un, protams, tētis velosipēdu to mazo gabaliņu panesa, lai meitiņai pēc tā nav jāiet, griežoties atpakaļ.)
Ar šādu sajūtu vēlu gan Tev, gan sev piedzīvot jūliju – nebaidīties pieprasīt un baudīt no dzīves visu, ko tā sniedz. Un tad vēl drusciņ. Mesties vasarā ar visām maņām, to ieelpojot, sasmaržojot un jūtot sev uz ādas. Jūlijam piestāv ļaušanās, kad nometam savas ikdienas bruņas, saulei sasildot ik centimetru uz ādas. Tam piestāv arī peldēšanās pa pliko. Lietū salijis un smags dārzs, kāju pirkstiem iegrimstot zālē starp mārpuķītēm. Un klusas pludmales, kur aizmirsties divvientulībā vai beidzot sadzirdēt klusumu vienatnē. Vēl tam piestāv jāņogu sulas notriepti pirksti, tās ēdot turpat no krūma. Un sviedru lāsītes, kas sakrājas virs augšlūpas, pirms tveicīgo dienu nomainījis veldzi nesošs saulriets, uz kuru jāpaspēj, pirms sarkanā saules bumba iekrīt jūrā.
Vienota “manuāļa”, kā izdzīvot šo mazliet liderīgo mēnesi nav. Iespējams, darbus patiesi esi nolikusi uz pauzes, lai tas nepaskrietu vienā elpas vilcienā. Iespējams, tādas privilēģijas Tev nav un Tava svētnīca ir dārzs, kurā patverties pēc dienas uz sakarsušā pilsētas bruģa. Katrai no mums jūlija rīti, dienas un vakari būs citādi, bet no sirds novēlu Tev tos piedzīvot. Pamanīt. Un ļaut sev būt.

Žurnāla redaktore
Evija Ozola

Grims un matu sakārtojums: “Vanity Latvia”

22/06/2025

20/06/2025

Mirkli pirms jūlija melleņu naktīm klāt arī jaunā UNA! 🌸 🌖✨

Šis numurs veltīts atpūtai – iedvesmojies no mūsu sagatavotā atvaļinājuma baudu ceļveža, iekrāsojot savu vasaru drosmīgākās krāsās, un noteikti izlasi rakstu par atvaļinājuma higiēnu! Tajā atradīsi atbildi uz jautājumu, kāpēc no darbiem reizēm neizdodas atslēgties pat ilgi gaidītā atvaļinājuma laikā un kā to plānot un pavadīt gudri arī tad, ja brīvas ir vien dažas dienas, ne nedēļas. ⛱

Nepalaid garām arī rakstnieces Zane Nuts grāmatu ieteikumus, kas lieliski piestāvēs atvaļinājuma laikam, savukārt žurnāla modes lapas šoreiz veltītas pludmales “dreskodam”, bet skaistuma jaunumos – viss par ādas kopšanu vasarā. 🐚

Kā ierasts – arī šai numurā satikušās spēcīgas un neatkarīgas personības: baleta prīma JŪLIJA BRAUERE un viņas ceļš no Sibīrijas līdz pasaules baleta skatuvei, vienmēr lieliskais psihoterapeits ARTŪRS MIKSONS, kura ikdienai nu ir jauns ritms, modes māksliniece LAURA ANSPOKA, kuras ambīciju un jaudas pietiktu diviem, un izcilā ginekoloģe LIĀNA GAVARE un viņas labsajūtas formula. ⭐️

Atceries nepalaist garām vasaru un, pats svarīgākais, ļaujies tai! 💛

Vāka foto: Lauma Kalniņa
Stils: Dace Vaivara
Grims un matu sakārtojums: Kristīne Papša
Tērps: Anna Gulbe