16/12/2025
DZIED UN MUZICĒ NO SIRDS
Kur sākas Latvija? Varbūt Latvija sākas tur, kur skan dziesma – īsta, sirsnīga, ar saknēm tautā. Un tieši tāda ir Viļānu kultūras nama lauku kapela “Bumburneicys” – kolektīvs, kurā jau vairāk nekā 25 gadus skan latgaliešu tautas dziesmas un latviešu ziņģes, tiek popularizēta un nodota nākamajām paaudzēm tautas tradicionālā mūzika.
Kapelu jau daudzus gadus vada Vivita Skurule, pirms tam kapelas vadītājs bija Viktors Vigups. Pašlaik kolektīvā darbojas četras burvīgas, enerģiskas un ar skanīgām balsīm apveltītas dāmas: Vivita Skurule, Margarita Cakula, Biruta Vigupe, Inga Stafecka, kuras ar savu muzicēšanu spēj iekustināt gan latviešu, gan ārzemju publiku. Kapelas repertuārā dominē latgaliešu tautas dziesmu aranžējumi un dzirkstošas latviešu ziņģes, bet viņu uzstāšanās neatstāj vienaldzīgus ne vietējos svētkos, ne lielos tautas mūzikas festivālos.
“Bumburneicys” piedalās ikgadējā “Ziņģētāju un stāstnieku vakarā” Viļānos, folkloras festivālā “Baltica” kopš tā dibināšanas, festivālā “Sudmaliņas”, Dziesmu svētku kapelu maratonos, 2013. gada Dziesmu svētku laikā bija Tautas mūzikas koncertuzveduma “Raksti” dalībnieces, 2014. gadā – 3. Mūsdienu akustisko vokāli instrumentālo grupu festivāla konkursa laureātes. Koncertējušas Vācijā, Holandē, Čehijā, Dānijā, Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Polijā, Rumānijā. Ierakstījušas un izdevušas savu mūzikas disku.
Tas, kas atšķir kolektīvu no pārējiem, ir ne tikai spēlēšanas stils, bet arī vizuālais tēls.
“Bumburneicys” ir dzīvs pierādījums tam, ka Latvija nav tikai ģeogrāfisks punkts kartē. Tā ir sajūta, valoda, melodija, ko nes sev līdzi cilvēki, kuri dara to ar mīlestību. Un šodien mēs viņas iepazīsim tuvāk.
– Kad un kā radās kapela “Bumburneicys?
Vivita: – Kapelu muzicēšanas tradīcija Viļānos ir jau kopš neatminamiem laikiem. Mēs pašas vairs nevaram sadzīt konkrētu gadu un datumu, kad dzima mūsu kapela. Sākumā bija vienkārši Viļānu kultūras nama kapela, bet nosaukums tika dots vēlāk. Kad no kapelas aizgāja Viktors un Aleksandrs, kādam bija jānomaina kolektīva vadītājs. Toreizējais kultūras nama direktors Aleksandrs Špundzāns palūdza mani uzņemties kapelas vadību. Tā kā savā jaunībā biju muzicējusi vokāli instrumentālajā ansamblī, kur bijām bez puišiem, nodomāju: kāpēc mēs nevarētu būt kapelā tikai sievietes? Meitenes mani atbalstīja, puiši uz mums drusku apvainojās. Bet tāds bija mūsu lēmums.
– Sanāk, ka konkrēts kolektīva vecums nav zināms?
– Vairāk nekā 25 gadi. Bet, kā jau sievietēm, savs vecums nav arī jāatklāj.
– Kā katra raksturotu savu lomu kolektīva sastāvā? Vai esi “ideju dzinēja”, “organizatore”, “mierinātāja”…?
– Visas traucējam Vivitai strādāt. Viņa ir “ģeneratore”, domā par repertuāru, tematiskiem koncertiem.
Margarita: – Es, piemēram, nēsāju instrumentus. Viņas ir slinkas. Kad atbraucam no koncerta, visu nomet kultūras namā lejā, un tad vēlāk man viss ir jāstiepj uz otro stāvu.
– Vai jums ir stāsts par kapelas nosaukuma izvēli?
– Kādā pasākumā izdzirdējām folkloras kopas “Rūta” dziedātajā dziesmā “Es bej’ vīna gūda meita” bumburneicys vārdu. Sapratām, ka tās ir sievietes ar kvalitātes zīmi. Kāpēc mēs tādas nevaram būt? Uzreiz bija skaidrs – būsim “Bumburneicys”.
Ar mūsu nosaukuma izrunāšanu iet visādi. Esam nosauktas gan par “Bumbierneicom”, gan “Bumbmeicem” – bumbu mīcītājām.
– Kā notiek dziesmu izvēle? Vai to darāt kopīgi?
Vivita: – Jā, visas kopā. Katra kaut ko sameklē, atnes, un tad atlasām, kas der, kas neder. Ir dziesmas, kuras tā arī vēl nav spēlētas.
Pārsvarā tās ir nejaušas bērnības atmiņas, kaut kur radio vai kādā saietā dzirdētas. Un ir neplānotas, piemēram, Ainas Božas dziesma “Man dzīvē šai laimējies ļoti”. Bijām lūgtas muzicēt privātā pasākumā – jubilejā. Un jubilāre ļoti gribēja šo dziesmu. Centāmies atrunāt, skaidrot, ka mēs neko tādu neesam spēlējušas, ka mums var nesanākt. Rezultātā nācās izmēģināt, un tagad tā ir viena no mūsu populārākajām dziesmām.
– Vai ir kāda dziesma, kas jums visām ir īpaši mīļa vai nozīmīga?
– Mums visas dziesmas patīk, vienu ir grūti izdalīt. Bet bēdīgs stāsts ir dziesmai “Vienu pašu naksniņu”. Kad to dziedājām Lietuvā, šīs dziesmas laikā dejodams nomira cilvēks. Ātrā palīdzība viņu aizveda, taču nespēja izglābt. Bet tad mēs domājām – cik skaista nāve. Viņš bija pavecāks kungs, dancoja ar jaunāku sievieti un aizgāja no šīs pasaules dejojot… Pēc tās reizes šo dziesmu nosaucām par “mirstamo” un nav vēlmes to spēlēt.
– Kādu uzstāšanos jūs uzskatāt par līdz šim neaizmirstamāko?
– Diemžēl šī uzstāšanās Lietuvā ir ļoti iespiedusies atmiņā. Bet, protams, pozitīvu brīžu ir daudz. Kad cilvēki zālē ceļas kājās, dzied mums līdzi, ilgi un skaļi aplaudē, pateicas, tad sirds trīc un jūtamies kā zvaigznes. Foršākie brīži ir tajos koncertos, kad neesam tālu uz skatuves, bet esam tuvu publikai, kad dziedam bez pastiprinājuma iekārtām. Tad savstarpējā saikne lielāka, viss notiek emocionālāk. Šādi neaizmirstami momenti izjusti Upītes ābeļdārzā, Klintainē, Stukmaņos u. c.
– Kāda ir jūsu pieredze ar auditoriju – vai dažādi reģioni reaģē atšķirīgi?
– Pieredze ļoti dažāda. Visaktīvākā publika Vidzemē, cilvēki ceļas kājās, dzied līdzi. Latgalē publika atturīga, kautrīga. Ir tā, ka nesaproti, vai viņiem patīk vai nē. Nevar ne pēc acīm, ne pēc kā cita saprast. Ir bijušas situācijas, kad spēlējam ballītē, bet cilvēki sēž un nedejo. Izrādās, ka viņiem vienkārši patīk klausīties mūs kā koncertā. Bet mēs gan tādās reizēs jūtamies nelāgi.
Reiz bijām lūgtas muzicēt kāzās, kur latviešu puisis precējās ar azerbaidžāņu meiteni. Viesībās piedalījās ciemiņi no abām pusēm, bet kāzas rīkoja vīramāte, un bija noteikts, ka līdz pusnaktij visam ir jābūt latviskam. Galdi bija klāti otrajā stāvā, bet mēs spēlējām lejā. Un tad nu bija tā, ka dejoja viens divi pāri, un visi gaidīja ātrāk pusnakti, tajā skaitā arī mēs, jo kāzu viesi no jaunās sievas puses sāka prasīt mums tādas dziesmas kā “Vinovata li ja”, “Čornije glaza” utt. Ļoti ātri savācām savu aparatūru un steidzāmies uz mājām. Kamēr krāmējāmies, kāds jau bija ienesis kaseti, un “Čornije glaza” mūsu klātbūtnē izskanēja reizes piecas.
– Jūs bieži prasa muzicēt privātajos pasākumos?
– Tagad vairs nē. Kad bijām jaunākas, bijām topā. Spēlējām jubilejās cilvēkiem vecumā 50+. Tagad cilvēkus šajā vecumā mūsu muzicēšana neinteresē, viņi nav auguši ar dziedāšanas tradīciju.
– Kas jums palīdz saglabāt vienotību un labu atmosfēru grupā?
– Tas, ka visas dullas esam (smejas). Optimisms, veselīgs, pozitīvs dzīves skatījums, neskatoties ne uz ko. Kādreiz kura papukstam, bet cita citu nomierinām. Dažreiz mēdz garastāvoklis nospēlēt, bet tiekam tam pāri.
– Kolektīvā droši vien ne tikai par darba lietām runājat?
– Jā, protams, arī par sadzīves lietām. Cita par citu daudz zinām – par ģimenēm, bērniem, vīriem.
Margarita: – Kā sāka kļūt par vecmammām, visas sāka lielīties, bet es vēl nevaru ar to palielīties. Kopā kapelā jau seši mazbērni.
– Vai ir kāds kolektīva rituāls pirms uzstāšanās?
– Inga grib ieviest, mēs kaut kā pretojamies. Bet viens ļoti svarīgs rituāls tomēr ir – kad iesēstamies mašīnā, braucot uzstāties, vienmēr skaitām lūgšanu “Zem Tava patvēruma”. Bez tās nekur. Prasām Dievmāmiņai, lai mūs sargā un lai mums veicas.
– Kā savienojat muzicēšanu kapelā ar ikdienas darbiem un pienākumiem? Ko dažreiz nākas ziedot kapelas labā?
– Laiku. Piemēram, Vivita, lai mēs varētu mēģināt, izmanto savas iekrātās atvaļinājuma dienas. Tiekamies vai nu rītos, vai dienas vidū, jo vakaros ir ļoti vēls, lai pēc darba dienas mēģinātu. Ir ļoti grūti uzturēt to štimmi, spēku un garastāvokli vakarā. Vecums ta nāk. Bet, kamēr skan un kamēr kusties, ir jādzied.
– Kādi ir jūsu tuvākie plāni – jaunas dziesmas, koncerti…?
– Decembrī muzicēsim Naudaskalnā, Aulejā, Suntažos. Tādā veidā mēs drusku arī paceļojam, apskatām vietas, kur neesam bijušas. Patika brauciens uz Ingas dzimto vietu (smejas) – pa tumsu iebraucām, pa tumsu aizbraucām un neko tur neredzējām, tik garu ceļu nobraukušas.
Uz Igauniju bija īpašs brauciens. Autobuss salūza jau Latvijā. Balvos atbrauca tam pakaļ no pašvaldības. Bet mēs palikām tankštellē, kur četras stundas gaidījām, spēlējām, mēģinājām. Igauņi mums brauca pakaļ no Tartu, un paspējām uz savu uzstāšanos. Kāpēc viņi mūs tik ļoti gaidīja? Jo viņi bija sagatavojuši otrā dienā programmu, mums bija noīrēts plosts ezerā ar pirtiņu, brokastīm. Mēs tur jutāmies kā karalienes. Tik skaisti mūs nekur nav uzņēmuši. Viņi mūs arī atveda mājās.
– Jūsuprāt, kur sākas Latvija?
Biruta: – Ģimene – tā ir mana Latvija.
Vivita: – Mēs esam ļoti līdzīgas. Jā, arī man Latvija ir tepat – tā ir ģimene, vecāki, bērni, valoda.
Margarita: – Es arī tā domāju. Bet kā konkrētāku vietu varu pateikt – manā bērna sirsniņā. Es atceros no bērnības savu papu, viņš, pirmkārt, bija ticīgs cilvēks un riktīgs latgalietis. Stāstīja pasakas un stāstīja par Latviju toreiz, kad nevarēja stāstīt. Patriotismu, ka esmu latviete un latgaliete, to dēstiņu sirdī man iedēstīja vecāki. Un es arī esmu tāda pati.
Inga: – Cik atceros, jau no sešiem gadiem es zināju, ka dzīvošu tikai laukos, ka pilsēta nav mans un ka latviešu tautasdziesmas tas ir mans.
Ilze SONDORE
Foto no “Bumburneicu” albuma
http://www.rv.lv/dzied-un-muzice-no-sirds/
