09/09/2026
IEDVESMOTĀJU – PĒRĻU stāsti #12 – Jolanta Ezergaile
Šis būs pavisam citāds stāsts…
Tas būs par sievieti, kura vēl joprojām ir ceļā.
Par sievieti, kurā, neskatoties uz visu, ko viņa savā dzīvē
ir piedzīvojusi, joprojām dzīvo tā mazā meitene ar dzirksteli acīs, kura saka:
“A davai!”
Ar Jolantu iepazināmies pirms trim gadiem. Pirmais iespaids
bija pavisam citāds, nekā es viņu redzu šodien.
Klasiska. Pareiza. Nopietna. Tā, kura klasiskos svārkos un
lakatiņu ap kaklu mierīgi apsēžas starp cilvēkiem, kurus pirmo reizi redz.
Bet šodien es uz viņu skatos un domāju – kur tad Tu visu šo
laiku biji?
Jo Jolanta, kuru es pazīstu tagad, ir koša.
Viņai acīs ir dzirkstele. Viņa pamana detaļas. Viņai patīk
skaistums, krāsas, apģērbs, aksesuāri un viss, kas ļauj pasvītrot to, kas viņa
ir. Viņa pārveido savu māju, izdomā jaunas detaļas, atrod lētam materiālam citu
pielietojumu, kaut ko atjauno un dod tam otro elpu.
Un, jo vairāk es viņu iepazīstu, jo vairāk saprotu – tās
detaļas nav tikai par māju vai apģērbu, tās ir par viņu pašu.
Par sievieti, kura pamazām atļaujas kļūt redzama, neērta,
bet pati.
Jo bērnībā viņai par savu patieso būtību nācās maksāt
diezgan dārgu cenu.
Viņas dzirkstele, vēlme izcelties, būt citādai un pamanītai
bērnībā nevis tika iedrošināta, bet apspiesta un pat izsmieta.
Un tad cilvēks iemācās kļūt ērts.
Iemācās pielāgoties un apspiest sevi.
Ilgu laiku viņa dzīvoja tā, kā, manuprāt, dzīvo ļoti daudzi
no mums – no rīta līdz vakaram darīt, paciest, izturēt, būt vajadzīgai un
mēģināt visu kaut kā pavilkt.
Viņa strādāja par konditori, dekorēja tortes un darīja to,
kas viņai patika.
Līdz pirms desmit gadiem ķermenis pateica – stop.
Veselības problēmu dēļ darbu nācās pārtraukt. Tirpstošas rokas,
plaisājošas pēdas, vēlāk arī kājas lūzums… un dzīve, kas jau tā nebija
vienkārša, kļuva vēl sarežģītāka.
Arī finansiāli.
Bet dažreiz dzīve mūs aptur nevis tāpēc, lai mēs apstātos uz
visiem laikiem. Varbūt tā mūs aptur, lai mēs beidzot paskatītos, kur vispār
skrienam.
Un tā sākās Jolantas ceļš pie sevis.
Tas nav bijis viegls ceļš.
Un, godīgi sakot, es nezinu, kur tas viņu aizvedīs, bet es
redzu, kā viņa iet.
Viņa ir sākusi no rītiem vingrot. Un ne tikai pati – viņa
vada rīta rosmes arī citiem cilvēkiem. Neskatoties uz ķermeņa ierobežojumiem,
viņa to dara ar tādu degsmi, ka gribas pašai piecelties un vingrot līdzi. 😃
Un man šķiet, ka viņai tas dod kaut ko ļoti svarīgu –
iespēju katru dienu atkal satikties ar savu ķermeni.
Sajust to.
Ieklausīties tajā.
Un nevis prasīt no sevis, cik vēl varu izturēt, bet
pajautāt:
“Kā es šodien jūtos?”
Jolanta arvien vairāk mācās būt šeit un tagad.
Vērot.
Un arī atzīt lietas, kuras varbūt agrāk būtu grūti pateikt
skaļi.
Piemēram, ka viņa jau ilgu laiku ir dzīvojusi izdzīvošanas
režīmā.
Un zini ko?
Man šķiet interesanti, ka šis izdzīvošanas režīms viņai ir
atnesis arī kaut ko ļoti vērtīgu – laikā, kad viņa vairs nevarēja strādāt no
rīta līdz vakaram un paciest sāpes, viņa pamazām sāka iepazīt pati sevi.
Un pirmo reizi sāka saprast:
man nav visu laiku jācieš, lai es būtu vērtīga.
Viņai patīk skaistums.
Ļoti.
Viņai patīk apģērbs, patīk to demonstrēt, patīk fotografēt un
fotografēties, patīk meklēt veidus, kā ar apģērbu un detaļām izstāstīt kaut ko
par sevi.
Viņa mācās izmantot tehnoloģijas.
Veido Instagram un Facebook stāstus. Un es redzu, kā ar
katru reizi tie kļūst arvien interesantāki, pārliecinošāki un profesionālāki.
Arī tur viņa pamazām kļūst redzamāka.
Ne tāpēc, ka viņai pēkšņi būtu pazudušas bailes, bet tāpēc,
ka viņa arvien mazāk ļauj bailēm noteikt, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.
Un varbūt tieši tāpēc man ar viņu ir tik viegli.
Jolanta ir viena no retajām sievietēm, ar kuru es varu izkratīt
sirdi.
Mēs varam runāt par to, kas mums nepatīk.
Par dusmām.
Par bailēm.
Par pagātni.
Par to, kas sāp.
Par to, ko vēl neprotam.
Un mums nav jāizliekas, ka viss ir skaisti un gaiši.
Mēs varam arī vienkārši aiziet mežā un izkliegties. 😃
Un pēc tam iet tālāk.
Tā ir viena no Jolantas lielākajām pārmaiņām – viņa vairs
necenšas padarīt sevi ērtu un pielāgoties.
Viņa mācās izjust.
Arī to, kas nav skaists.
Arī dusmas.
Arī bezspēcību.
Arī nogurumu.
Un tajā pašā laikā – viņa joprojām izvēlas skaistumu.
Tas man Jolantā šķiet īpaši…
Viņa var paņemt kaut ko vecu un dot tam otro dzīvi.
Var atrast skaistu detaļu tur, kur cits paiet garām.
Var uzvilkt kaut ko tādu, kas pasvītro viņas būtību.
Var izveidot no pavisam vienkāršām lietām kaut ko savu.
Un to pašu viņa dara arī ar sevi – paņem to, kas reiz tika
apspiests, noslēpts un uzskatīts par neērtu… un pamazām saka:
“Nē. Šī esmu es.”
Es nezinu, kur Jolanta nonāks.
Es nezinu, vai viņai pietiks pacietības un spēka.
Bet varbūt tieši tas arī nav svarīgi.
Jo viņa ir ceļā.
Un katru reizi, kad satieku Jolantu, man ir sajūta, ka
ievelku elpu – kā malku svaiga gaisa.
Jo blakus viņai arī es varu būt tāda, kāda esmu.
Bez izlikšanās.
Bez pareizības.
Bez nepieciešamības kaut ko pierādīt.
Un man šķiet, ka tā ir Jolantas Pērle – tas, ka viņa nebeidz
sevi meklēt, ka viņa pamazām atļauj sev būt tai meitenei, kura kādreiz
gribēja būt redzama.
Koša.
Citāda.
Dzīva.
Ar dzirksteli acīs.
Lai arī dzīve saka – nevar.
Ķermenis saka – uzmanīgāk.
Pagātne saka – labāk nevajag.
Viņa kaut kur iekšā tomēr vēl dzird:
“A davai…”
Un es ļoti gribu redzēt, kur tas viņu aizvedīs.
Jo man šķiet, ka Jolantas stāsts vēl tikai top…
Un tieši tāpēc šī Pērle ir tik dzīva. ❤️
✨ Lidojam, starojam, mīlam un baudām!
Šī ir vieta, kur sākas īsta kustība.
