Žurnāls Dārza Pasaule, Arsenāla iela 3-2, Riga (2025)

Abonē zvanot 67292633 I 67000624, rakstot info@dienaszurnali.lv vai mājaslapā www.ekiosks.lv!Tagad žurnālu lasi arī digt...

07/10/2025

Abonē zvanot 67292633 I 67000624, rakstot [email protected] vai mājaslapā www.ekiosks.lv!

Tagad žurnālu lasi arī digtāli! 💻

07/10/2025

Jācīnās no pirmās peles
Padomus dod: Inta Lange, zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja eksperte
Cilvēku mājokļi ir ļoti ērta, silta vieta, kur pelēm un žurkām iekārtoties uz dzīvi. Ar cilvēku vidi tām saistās barība, ērtības un kopumā labāki apstākļi nekā savvaļā. Tieši tas rudenī pievilina grauzējus.
Ja gada siltajā sezonā peles un žurkas var dzīvot jebkur – laukos,
mežos –, tad aukstajiem mēnešiem tās meklē aizsargātu vietu, kur būtu droši, silti un pārtika vienmēr ērti pieejama. Mūsu pagrabos, bēniņos, šķūnīšos, kaut vai komposta kaudzēs vienmēr var kaut ko labu atrast. Tāpēc, cīnoties pret grauzējiem, vienmēr jāsāk ar profilaksi. Grauzēji ieviešas tur, kur ir nekārtība – izmētāta, ērti pieejama pārtika, neiztīrīti kambari, vaļējas atkritumu kastes –, un mājokļos, ko cilvēks regulāri nepieskata.
Pirmais, ko vajadzētu izdarīt, – padarīt mājokli grauzējiem nepieejamu. Piemēram, mūsdienās ir pieejami arī speciāli sieti, ko jau mājas būvniecības laikā liek zem apmetuma vai iebūvē mājas pamatos, lai grauzēji nevarētu izgrauzties cauri. Par šādiem sietiem der padomāt, būvējot māju no jauna. Vecām mājām jādomā, kā aiztaisīt visas iespējamās atveres, pa kurām grauzēji varētu iekļūt. It īpaši laukos cilvēkiem patīk turēt vaļā logus un durvis. Taču jāņem vērā, ka peles ir veiklas. Ja ap māju aug, piemēram, vīteņaugi vai koku zari atrodas tuvu logam, grauzēji pa tiem var veikli uzrāpties un iekļūt pa atvērto logu istabās. Pārbaudiet arī, vai jūsu mājā ir aiztaisītas kanalizācijas, ventilācijas spraugas. Ir nopērkami speciāli režģi, ko šīm spraugām var uzlikt virsū, lai grauzēji netiktu iekšā. Neturiet mājokļos un šķūnīšos vecus krāmus – vecas mēbeles, kuru mīkstajās daļās peles ar prieku iekārtosies, kastes ar drēbēm. Jo vairāk ir šādu slēptuvju, jo lielāka iespēja grauzējiem nepamanītiem ielavīties un iedzīvoties.
Ap mājas pamatiem neļaujiet augt garai zālei vai krūmiem – grauzēji visdrošāk jūtas aizsargātā vidē, un šādas nekoptas vietas tos sargā.
Kompostu veidojiet slēgtos konteineros – komposta kaudzēs ir barība un silts arī ziemā, jo tajās notiek bioloģiski procesi, tāpēc tās ir laba vide pelēm un žurkām.
Nereti cilvēki saka: labākais līdzeklis pret pelēm ir kaķis. Ja mājās ir kaķis, peļu nebūs, jo pelēm nepatīk kaķu smaka. Zinātniskus pierādījumus šim uzskatam neesmu atradusi. Turklāt, ja kaķis ir slinks, tas nemaz peles neķers. Lielākoties gan kaķis palīdz tikt ar tām galā, tomēr ne vienmēr peles iemitinās kaķim pieejamā vietā. Var būt tā, ka kaķis dzīvo pa virtuvi, bet peles – zem virtuves grīdas dēļiem, kur kaķis nemaz netiek klāt. Reizēm kaķi var arī mājoklī ienest peles – visi zinām, ka tiem patīk ar pelēm spēlēties, nest un atrādīt tās saimniekiem.
Pirmais, kas nepārprotami liecina par grauzēju esamību saimniecības un dzīvojamās telpās, – grauzuma pēdas, specifiska smaka, ekskrementi. Tad jādodas uz saimniecības veikalu, kur plašā klāstā pieejamas dažādas lamatas, slazdi un indes. Ieteicams sākt ar klasiku – visparastākajām lamatiņām. Ja galīgi vairs netiekat galā, atcerieties: kā pakalpojums ir pieejama arī profesionālā deratizācija.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” oktobra numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

03/10/2025

Kā ziemu sagaida ķirši
Padomus dod: Daina Feldmane, Dārzkopības institūta vadošā pētniece, ķiršu eksperte
Latvijā daudzos dārzos ķiršu šogad nebija, jo koki ziedēšanas laikā cieta no salnām. Arī tajos dārzos, kur raža bija, lielākoties tā bija mazāka nekā parasti. Arī mūsu dārzā Dārzkopības institūtā raža bija mazāka, bet kopumā pietiekama.
Vasaras beigās daudziem ķiršiem lapas bija nedaudz saliektas uz augšu. Tā ir viena no koka reakcijām, atbildot uz stresu un samazinot iztvaikošanu no lapām. To var izraisīt dažādi iemesli – gan sausums, gan pārāk liels mitrums u.c. Šādas lapas reizēm bija novērotas arī iepriekšējos gados, taču parasti tas neatstāja ietekmi uz koku nākamajā gadā.
Laputis sezonas sākumā vairojās diezgan strauji. Dārzkopības institūtā lietojām smidzinājumu pret laputīm, un tas apturēja laputu izplatību. Domājot par nākamo gadu, jāatceras, ka laputīm vasaras sākumā ir daudzas paaudzes.
Laputu savairošanās visvairāk ir atkarīga no laikapstākļiem konkrētajā gadā – siltā, sausā laikā tās savairojas strauji, it īpaši tad, ja kokiem ir sabiezināti vainagi.
Kauleņkoku lapbires pirmās pazīmes parādījās jau jūlija vidū.
Dārzkopības institūtā lapbire straujāk izplatījās no vēja visvairāk pasargātajos stādījumos, taču citviet tās izplatība bija neliela. Citas lapu plankumainības novērojām maz.
Samērā daudziem saldajiem un skābajiem ķiršiem vasarā lapas kļuva pelēcīgas – parādījās sudrabotās lapas, kas ir tipiski pēc siltām un mitrām ziemām. Iespējams tas liecina par koka fizioloģiskajiem traucējumiem, taču tās var rasties arī purpura sīkpiepes infekcijas rezultātā.
Ja kokiem ar sudrabotajām lapām uz stumbra parādās sīkas, brūnganas piepītes, ir skaidrs, ka koks jānozāģē un jāaizvāc no dārza.
Šopavasar ziedēšanas laikā parādījās arī ķiršu vējslotas,
kas attīstās nelabvēlīgākajos gados, – inficētajiem zariem veidojas daudz tievu dzinumu, ziedi neplaukst, bet lapas plaukst agrāk, tās ir gaiši zaļas, šauras, deformētas, ar dzelteniem vai
sarkaniem uzbriedumiem.
Vējslotu rašanos izraisa mikroskopiska sēne, bet veicinošie apstākļi ir iepriekšējā siltajā ziemā novājināti koki, vēsi un mitri laikapstākļi pavasarī, plaukšanas un ziedēšanas laikā.
Sēne, kas izraisa vējaslotu veidošanos, saglabājas nokaltušajos zaros, bet sporu izlidošana un jauna zaru inficēšana sākas agri pavasarī. Zarus ar vējslotām vajadzētu izgriezt un sadedzināt uzreiz pavasarī. Ja laikus nepamanījāt un tās vēl nav izgrieztas, to var darīt arī tagad, oktobrī.
Ja sezonas laikā tika liktas pretkaitēkļu jostas, tās vajadzēja noņemt jau vasaras vidū. Ja tomēr kāds tās aizmirsis noņemt, tagad tas ir jāizdara, jo rudenī vēl turpinās stumbru briešana resnumā un jostas var iežņaugties stumbros. Jaunas pretkaitēkļu jostas oktobrī vairs nav vērts likt, jo ķiršiem nav tādu kaitēkļu, kas rudenī pārvietotos pa stumbru uz augšu. Oktobrī sezona ir beigusies gan ķiršiem, gan to kaitēkļiem.
Ķiršiem tik vēlu rudenī vainagu vairs neveido un augstumu nesamazina. Ja neizdarījāt to vasarā, augstumu varēsiet samazināt pavasarī vai vasarā augļu laikā.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” oktobra numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

01/10/2025

Abonē žurnālus Dārza Pasaule, Dari Pats, Veselība, Mūsmājas, Citādā Pasaule, Leģendas, Ilustrētā Pasaules Vēsture, Ilustrētā Zinātne, Ilustrētā Junioriem, Ilustrētā Junioriem MINI, UNA līdz 15. oktobrim par atlaides cenām!

Ienāc www.ekiosks.lv un izvēlies sev atbilstošu lasāmvielu!

23/09/2025

Rudens stādīšana
Mūsu klimatā rudenī stādu izvēle ir vislielākā. Tāpēc tieši rudenī visbiežāk stāda ogulājus (upenes, jāņogas, ērkšķogas), kā arī ābeles, bumbieres un gan vasaras, gan rudens avenes.
Izvēloties stādus, nav svarīgi vai tie ir atlapoti kailsakņi vai stādi konteineros, svarīgi, lai tie būtu nobrieduši. Nobriedušam stādam galotnē būs pumpurs, nenobriedušam – parasti plaukstoša jaunā lapiņa.
Lai būtu drošība, ka kailsakņu stādu saknes nav iekaltušas, drošāk iegādātie stādus ar pasēm, kurās norādīts audzētājs, ar kuru nepieciešamības gadījumā būtu iespējams sazināties.
Nav vēlams pirkt stādus, kur klāt ir vecāku dzinumu stumbeņi. Ar šādiem stādiem dārzā var ienest slimību aizmetņus, kas saglabājušies nogriezto dzinumu stumbeņos.
Stādu audzētāji, ņemot vērā pieprasījumu, turas pie tradicionālajām, laika gaitā pārbaudītajām ābeļu šķirnēm. To skaits laika gaitā nekļūst lielāks, jo vienkāršāks kļūst pieprasījums.
No ābeļu stādiem pirmo trijnieku veido klasiskās šķirnes: ‘Cukuriņš’ ar nelieliem, ļoti saldiem augļiem, kas graužami jau negatavi un ienākas pirms ‘Baltā dzidrā’. Tad seko ‘Cukuriņa’ un ‘Baltā dzidrā’ krustojums – šķirne ‘Konfetnoje’ ar lieliem, saldiem augļiem un sārtu svītrojumu. Abas ir vasaras ābeļu šķirnes. Dārzos tiek stādīts arī ‘Auksis’ – universāla šķirne, kam āboli nogatavojas kokā. Tos var ēst rudenī, bet, laikus novācot, glabāt līdz pavasarim. Līdzās šim trijniekam turas arī klasiskais ‘Baltais dzidrais’.
Piemājas dārzu īpašniekiem praktiski nekādas intereses nav par ziemas ābolu šķirnēm – ‘Antonovku’, ‘Lobo’ un citām līdzīgām, jo to uzglabāšanai vajadzīgas piemērotas telpas. Tas būtu, piemēram, pagrabs, bet mūsdienās ne katram dārza vai privātmājas īpašniekam tāds ir.
Patiesībā vajadzētu būt tā, ka dārza stādītājam, pirms doties uz stādaudzētavu – vienalga, pavasarī vai rudenī –, vajadzētu zināt, kādus ābolus viņš gribēs izaudzēt –
tūlītējai ēšanai vai uzglabāšanai. Dārzkopības institūta pavairojamo stādu krājumos būs vismaz pusotra desmitadažādas agrāku vai vēlāku šķirņu stādu materiāla. Daļa
no jaunākajām šķirnēm vēl nemaz līdz stādu tirgotājiem
nebūs nonākusi.
Ielūkojoties Dārzkopības institūta augļu koku katalogā, būs iespējams atrast gan šķirnes, kas interesēs komercdārzu īpašniekus, gan tādas, kuras komercdārzos nekad netiks audzētas.
Izvēloties bumbieru stādus, brīvā laika dārznieki pēdējos gados izvēlas Āzijas bumbieru šķirnes. Bieži tā ir ‘Early Shu’, kuras sulīgajiem augļiem ir balts, kraukšķīgs mīkstums ar vieglu karameļu aromātu. ‘Early Shu’ augļus var uzglabāt pat līdz decembra sākumam. Vēl viena Āzijas bumbieru šķirne, kas iekarojusi interesi ar āboliem līdzīgiem saldiem un sulīgiem augļiem, ir ‘Tem-Bo-Li’. Abas ir izturīgas gan pret kraupi, un augļi nesapūst jau kokā, gan pret bumbieru–kadiķu rūsu.
Ja runa ir par kauliņkoku stādīšanu rudenī, droši var stādīt skābos ķiršus. Šeit dominē trīs šķirnes: vecais, labais ‘Latvijas zemais’ jeb ‘Leišu ķirsis’, kā arī svaigai ēšanai un ķiršu vīna darīšanai piemērotā pašauglīgā ‘Šokoladņica’. To raksturo neliels augums – zema šķirne, pašauglīga, ar saldeni rūgtām ogām, kas ienākas apmēram divas nedēļas vēlāk nekā tradicionālajam zemajam ķirsim. Joprojām pieprasīts ir arī hibrīdais saldā un skābā ķirša krustojums ‘Živica’.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” septembra numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

16/09/2025

Zemesvēži posta dārzu
Padomus dod: Jānis Dreimanis, Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs
Ilgstoši slapjais laiks šovasar veicinājis ne tikai gliemežu izplatību, bet arī zemesvēžu (Gryllotalpa gryllotalpa) populācijas pieaugumu. Mitrums zemesvēžiem nāk par labu tādā ziņā, ka palielinās barības bāze – jaunākās attīstības stadijās zemesvēžu
kāpuriem galvenie barības avoti ir augu izcelsmes. Tādos laikapstākļos kā šovasar izaug vairāk augu, tiem ir sulīgākas pazemes daļas, līdz ar to zemesvēžu kāpuriem ir lielākas iespējas izdzīvot, jo ir vairāk iespēju, ar ko baroties.
Bioloģiski zemesvēzis ir kukainis – sienāžu un siseņu radinieks, racējcircenis. Atšķirībā no mājas circeņa, kam kājas ir tievas un piemērotas lēkšanai, racējcircenim priekšējās kājas ir pārveidotas – paplatinātas, piemērotas rakšanai, ko viņš arī, lielākoties dzīvodams pazemē, dara. Zemesvēžu pārvietošanās dziļums ir 20 cm zem zemes. Zemesvēzis vispār nav spējīgs lēkt. Viņš var pacelties un kādu brīdi lidot, pat peldēt, bet lēkt nespēj.
Zemesvēža dzīves cikls sākas ar olu stadiju. Mātīte olas dēj vairākas reizes gadā, visbiežāk olu dēšana notiek trīs reizes. Vispirms viņa pazemē izveido ligzdu – paplašinājumu, kurā katru reizi spēj izdēt līdz 300 olām. Olu dēšanas vietas atrodas nedaudz dziļāk par 20 centimetriem. No šīm vietām mātīte izrok aptuveni pirksta resnuma ejas uz virszemi, pa kurām pati dodas ārā no savas ligzdas, jo pieauguša kukaiņa stadijā zemesvēži barojas ne tikai ar augu daļām, bet arī ar sīkiem pazemes un virszemes kukaiņiem.
Iekoptā dārzā ikdienā cilvēki, rušinot augsni, nemaz tik bieži neaizrokas līdz 20 centimetru dziļumam. Tāpēc pamanīt zemesvēžus augsnē nebūs viegli. Drīzāk pamanīsiet sekas –redzēsiet, ka kāds no augiem ir strauji novītis. Paceļot ārā, pamanīsiet, ka tam ir nograuzta saknīte. Taču, rūpīgāk pārlūkojot dārzu, iespējams, ieraudzīsiet pirksta resnuma aliņas, pa kurām mātītes dodas uz izeju virszemē.
Otra raksturīga pazīme, pēc kuras var spriest, ka dārzā ir zemesvēži, – šur, tur dārzā manāmi tukši plaukstas lieluma zemes pleķi, virs kuriem visi augi nokaltuši. Tos izveidojušas mātītes. Viņas virs olu dēšanas vietām vispirms mērķtiecīgi nograuž visu augu saknes, rūpējoties, lai šajās vietās augsne labāk sasilst, jo zemesvēžu jaunās paaudzes attīstībā siltumam ir liela nozīme.
Tuvojoties ziemai, zemesvēži ierokas vēl dziļāk pazemē. Daži avoti pat min, ka, lai pārziemotu, zemesvēzis spēj ierakties līdz viena metra dziļumam. Līdz ar to Latvijas klimatā sals to populāciju būtiski neietekmē. Taču zemesvēžiem, tāpat kā dārza augiem, nepatīk sala un atkušņu mija. Ja pēc kārtējā atkušņa slapjā, pielijusī augsne atkal sasalst, šādas svārstības apgrūtina zemesvēžu dzīvi.
Lai kā mīlētu dabu, tomēr dārzā zemesvēzis ir kaitēklis. Pārlieku savairojoties, tie var būtiski kaitēt dārza augiem.
Kā ar tiem cīnīties? Klasiskais padoms – vietās, kur dārzā redzat
plaukstas lieluma pleķus ar pēkšņi nokaltušiem augiem, parociet dziļāk līdz iepriekšminētajiem 20 centimetriem. Diezgan ticami, ka uzdursieties un varēsiet iznīcināt zemesvēžu dējumu. Var gadīties, ka arī mātīte būs turpat blakus, jo apkops savas olas.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” septembra numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

10/09/2025

Rožu dobes atjaunošana
Bieži vien ierīkot jaunu dobi citā vietā nav iespējams, jo dārza karalienei rozei jau iedota vislabākā – parādes – vieta. Kā sagatavot jaunu dobi tajā pašā vietā?
Rekonstruējot novecojušo dobi, pirmais darbs ir nomainīt augsni. Rozēm vajadzīga trekna, barības vielām bagāta augsne.
Nacionālā botāniskā dārza vadošā dārzkopības speciāliste Ilma Nereta: “Pēc manas pieredzes un arī tā, kas rakstīts literatūrā, nevienu ziemcieti, it īpaši rozes, nav ieteicams no jauna stādīt tajā pašā augsnē, kur augušas iepriekšējās. Iespējams, gadu gaitā vecajām rozēm bijušas kādas slimības, kaitēkļi, kuru atliekas palikušas un sakoncentrējušās šajā vietā. Vecās rozes arī izēdušas augsnē esošās barības vielas, tāpēc jaunajiem stādiem vajadzīgs svaigs, ielabots substrāts.
Liela daļa vecās augsnes no dobes aizies, izrokot vecās rozes. Mēs Nacionālajā botāniskajā dārzā vēl nedaudz vecās zemes no dobes izgrābjam papildus. Lai gan, ja apgalvotu, ka veco zemi izgrābjam ar milzīgu bedri, laikam melotu. Tomēr kopumā sanāk, ka lielu daļu vecās augsnes norokam un aizvedam prom. Savukārt atlikušo augsni pietiekamā dziļumā uzrokam un sajaucam ar no jauna atvestu labu, auglīgu kompostu vai satrūdējušiem kūtsmēsliem. Visu sastrādājam kopā, lai izveidojas jauns, bagātīgs augsnes substrāts.”
Cik dziļam šim slānim jābūt? Ilma Nereta: “Komposta vai kūtsmēslu iestrādāšanas dziļums atkarīgs no tā, kādus augus stādīsim, cik dziļas ir to saknes. Ja runa ir par rozēm, kam, salīdzinot ar citām ziemcietēm, ir dziļa sakņu sistēma, tad trūdvielām bagātā augsne jāiestrādā divu lāpstu dziļumā. Rozes stādam pašam par sevi sakņu dziļums ir 25–30 centimetri. Tas atbilst vienas lāpstas dziļumam. Ap pamatsakni pēc iestādīšanas veidosies barotājsaknes – mazās, mitrās, baltās saknītes, kas palīdzēs rozei uzņemt barības vielas. Kopā ar tām rozes sakņu sistēma jārēķina pusotras lāpstas dziļumā.
Papildus ir ieteikums rozes stādīt iedziļināti, lai potējuma vieta ir zem augsnes. No turienes pēc sliktām ziemām roze no snaudošajiem pumpuriem varēs dzīt jaunus dzinumus, ja virszemes daļa nosals līdz augsnes līnijai. Līdz ar to stādījums sanāk vēl par plaukstas tiesu dziļāks.” Tāpēc kopumā augsnes ielabošana jāplāno divu lāpstu dziļumā.
Ilma Nereta: “Esmu daudzkārt teikusi, ka man personīgi rozēm vislabāk patīk rudens stādīšana. Nu jau var teikt, ka ne vien pēdējos gados, bet pat pēdējās desmitgadēs septembrī visbiežāk ir ļoti labi laikapstākļi, jauka atvasara ar diezgan siltām naktīm. Ja arī kāda salna “uzskrien”, parasti tā ir īslaicīga un rozēm netraucē. Caurmērā septembrī ir daudz nakšu ar 8–10 grādiem un pat vairāk – rozēm tas ir pietiekami. Dienas ir vēl siltākas, līdz 18 grādiem, un tāds ir gandrīz viss mēnesis. Ideāls laiks, lai rozes labi ieaugtu.
Tāpēc uzskatu, ka līdz septembra vidum rozes var droši stādīt. Līdz oktobra vidum un dažkārt pat ilgāk būs pietiekami labi apstākļi, lai tās pagūtu ieaugt, nostiprināties un būtu gatavas pirmo ziemu pārlaist jaunajā vietā.
Rudenī stādītajām rozēm, pavasarī mostoties, parasti nav nekādu problēmu. Protams, apgriezt vajadzēs, būs jāskatās, kuri pumpuri dzīvi, kuri gājuši bojā un tāpēc nogriežami. Taču kopumā rozes, tikušas jaunā zemē, uzreiz atspersies – rudens stādījums jau pirmajā vasarā būs gana glīts un sevi ļoti labi parādīs. Stādot pavasarī, mana pieredze liecina, ka ieaugšana ir 50:50.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” septembra numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

04/09/2025

Kā izaudzēt aronijas
Pieredzē dalās: Krists Zicmanis, aroniju audzētājs Līgatnē, SIA “Unus” īpašnieks
Šīs gandrīz melnās, antioksidantiem bagātās ogas ar saldskābu, muti savelkošu garšu (jo bagātas tanīniem jeb miecvielām) bija populāras pagājušajā gadsimtā. Tad tās uz pāris desmitgadēm pazuda, bet jau kādu laiku atkal atgriezušās dārzos un virtuves receptēs.
Krists Zicmanis teic – neskatoties uz ilgstošajām salnām pavasarī un lietaino laiku visas vasaras garumā, šis gads aronijām bijis labs. Lietus nācis par labu – šogad aronijām ir pamatīgs jaunais pieaugums.
Runājot par salnām un ogu ražu, ja, piemēram, 2023. gada pavasarī maija salā aronijām nosala gan ziedpumpuri, gan lapas (tās krūmi pēc tam izdzina jaunas no snaudošajiem pumpuriem, bet ogu togad nebija), tad šogad, lai arī salnas bija ilgstošas, to postījumi bija nenozīmīgi. Vienīgi laukos, kur aroniju krūmi aug zemākās ieplakās, var manīt, ka ogu ir mazāk. Taču kopumā šogad, it īpaši salīdzinot ar salnu ietekmi uz upeņu ražu, aronijām klājas ļoti labi. Par upenēm Krists saka – slikta raža salnu dēļ bija jau 2023. un 2024. gadā, taču šogad tā ir katastrofāla. Daļa ziedu salnās nosala, taču arī tie, kas nenosala, ogas nedeva. Maijs kopumā bija tika auksts, ka aukstā laika dēļ ogas neaizmetās. Toties aronijām gaidāma laba raža.
“Vienīgi nezinu, kā būs ar puvēm. Esmu novērojis, ka aroniju ogām ir tendence lietainos laikapstākļos, it īpaši tad, ja līst augusta otrajā pusē, sprāgt pušu, un tad tās sāk pūt.”
Tiesa, ražas laiks šogad sāksies izteikti vēlāk nekā citus gadus. “Parasti standarta datums ražas vākšanai mūsu saimniecībā bija 24. augusts. Pagājušajā gadā aronijas vācu jau augusta padsmitajos datumos, bet šogad izskatās, ka ogas būs gatavas daudz vēlāk – tikai septembra pirmajā vai otrajā nedēļā.
Konkrētais ražas laiks gan atkarīgs no tā, kā ogās uzkrāsies cukuri, jo aroniju gatavību nosaka cukura līmenis, savukārt cukura daudzumu būtiski ietekmē laikapstākļi augusta otrajā pusē. Saulainā laikā cukuri ogās veidojas vairāk, puves ogas skar mazāk un arī gliemežu bojājumi ir mazāki.
Aronijas ir mazprasīgas un pieticīgas. Tām nav ne slimību, ne kaitēkļu. Tās ir arī salcietīgas, un tām nekaitē mūsu atkušņiem bagātās ziemas.
Krists Zicmanis: “Salīdzinot, piemēram, ar līdzīgi audzējamām upenēm, ar aronijām ir mazāki riski. Tām neķeras klāt ne miltrasa, ne lapu plankumainības, ne pumpuru ērces –nekas no tā, kas sagādā lielas problēmas upenēm.” Vienīgi jārēķinās, ka pirmie trīs gadi pēc iestādīšanas ir gaidīšanas laiks, jo sākumā aronijas aug ļoti lēni. Dārzkopim var šķist, ka tās vispār neaug, un ir kārdinājums visu stādījumu “uzart augšā”. Salīdzinot ar upenēm, sākumāaronijām nav lielu jauno pieaugumu, taču, kad sakņu sistēma nostiprinājusies, tās aug pamatīgi.
Tāpēc kopumā teiktu – audzējot aronijas, dārzkopim pirmie trīs gadi ir sarežģītāki, nekā strādājot ar upenēm, bet pēc tam aroniju audzēšana ir nesalīdzināmi vienkāršāka.”
Lēnās augšanas dēļ sākumā jārēķinās, ka būs vairāk jāravē. Tā kā krūmi mazi, nezālēm ir brīva vieta, kur plesties. “Man aroniju laukos bijuši gan vībotņu, gan kumelīšu gadi.”
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” septembra numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

26/08/2025

Ligulārijas. Ēnai, ūdensmalai un vasaras otrajai pusei
Padomus dod: Sanita Reinberga, stādaudzētavas “Puķu lauki” vadītāja
Lielas, gruntīgas, ļoti ilgmūžīgas ziemcietes, kas vienā vietā var augtvairāk nekā 20 gadu. Nav izvēlīgas, tomēr grib mitras vietas un trūdvielām diezgan bagātas augsnes. Ideālas ziemcietes dīķu, ezeru, upju malām un ēnainām dārza vietām. Kas jāzina, audzējot ligulārijas dārzā?
Atkarībā no šķirnes, dārza vietas un laikapstākļiem ligulārijas parasti uzzied jūlija otrajā pusē un augustā. Ziedēšanas laiks nav garš, parasti ilgst apmēram divas nedēļas. Taču es teiktu, ka šīs ir no tām daudzgadīgajām puķēm, ko visbiežāk stāda izcilā lapojuma, nevis ziedu dēļ. Lai gan arī ziedi ir skaisti.
Ligulārijām ir vairākas sugas – lapu krāsa un forma tām atšķiras, taču visām sugām un šķirnēm kopīgā īpašība ir izcilais dekoratīvais lapojums. Tas ir skaists no pavasara līdz pat vēlam rudenim – gan pirms, gan pēc ziedēšanas.
Ligulārijas ir lielas un pamatīgas puķes. Kad kārtīgi saaugušas, viens cers var aizņemt gandrīz kvadrātmetru lielu teritoriju – ar to jārēķinās, plānojot dobes. Tāpēc ligulāriju var stādīt arī kā soliteraugu, jo tā veido stabilu, kārtīgu ceru.
Parasti tās stāda noēnotās, mitrās vietās ūdenstilpņu malās vai lapu koku, lielāku krūmu radītajā noēnojumā. Ligulārijām ir svarīgi, lai augsne būtu trūdvielām bagāta un tajā turētos pietiekams mitrums, tomēr galīgi “ar kājām ūdenī” tās negrib stāvēt.
Cilvēki nereti jautā, vai ligulārijas drīkst stādīt saulē? Tas atkarīgs no augsnes. Man pašai tās tiešām aug saulē, taču man ir trūdvielām bagāta augsne. Tas diezgan automātiski nozīmē arī to, ka tādā augsnē ir pietiekams mitruma daudzums. Savukārt, ja jūsu dārzā ir smilšaina augsne, tas nozīmē, ka tā ir sausa, caurlaidīga, ūdens tajā nekad ilgi neturas. Tādās vietās ligulārijai nepatiks, tā mocīsies.
Ja augsne ir nabadzīga, labāk šo ziemcieti tiešām stādīt ēnā un ūdenstilpņu tuvumā, lai lielajām lapām ir kur paņemt mitrumu. Šovasar tas nebija tik uzskatāmi, bet citkārt sausās vasarās labi redzams – tiklīdz sākas karstais, sausais laiks, nepietiekamā mitruma dēļ ligulāriju lapas uzreiz apvīst.
Ja tomēr gadījies to iestādīt saulainā dobē vieglākā augsnē, apkārt vajadzētu sastādīt citus augus ar lielu lapojumu – tie nodrošinās, ka vismaz saknes ligulārijai būs ēnā un vēsumā.
Man pašai tās aug pie miskantēm un hortenzijām, kas nodrošina, ka ligulārijām “kājas” ir mitrumā un vēsumā. Pēc manas pieredzes, sausākās vietās var augt Prževaļska ligulārijas, jo tām ir mazāka lapu plātne, no kuras iztvaikot mitrumam.
Es teiktu, ka ligulārijas vispār nav īpaši jāpārstāda. Man pašai dārzā ir viena dobe, kurai ir vairāk nekā
20 gadu, – ligulārijas tur skaisti aug no pirmsākumiem, lai gan nekad nav pārstādītas.
Ligulārija ir no tiem augiem, kam es pēc salnām lapas uzreiz nogriežu, atstājot sprīdi garus stublājus, jo rudens baudījuma no tām nav. Dabūjušas aukstumu, lapas saplok,kļūst mīkstas pļokas.
Taču ziemcietība ir ļoti laba, ligulārijas atbilst 3.–4. zonai, var droši audzēt visā Latvijā.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” augusta numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

18/02/2025

Pavasara ziedētājas
Saules dzeltenās erantes, greznās sniega rozes un daudzkrāsainie krokusi, hiacintes un narcises nav vienīgās jaunās sezonas vēstneses. Retāk audzētas ir pavasara ziedētājām – kapučveida sirdspuķi un Rosa mukdēniju. Atkarībā no laikapstākļiem pavasarī abas uzzied sākot no aprīļa vidus līdz beigām. Rosa mukdēnija parasti uzzied pirmā. Ļoti siltos pavasaros Kurzemē, Zemgalē tā var ziedēt jau marta beigās. Sirdspuķe sāk ziedēt nedaudz vēlāk.
Kapučveida sirdspuķe (Dicentra cucullaria) pieder sirdspuķu ģintij, kurā viena no sugām ir dārzos pazīstamā lauztā sirds – tā ir augumā lielāka (ziedkāti sasniedz 60–75 cm augstumu) un uzzied vēlāk – maijā, jūnijā. Stādaudzētavas “Baižas” dārzniece Maija Baiža: “Kapučveida sirdspuķīte ir augumā mazāka, tai ziedi izaug 15–25 cm augstumā cera vidū. Zieda forma veido mazu, lauztu, tādu kā izgrieztu sirsniņu ar dzeltenu galiņu. Ziedi ir īpaši ar savu tīro, izteiksmīgo baltumu un vieglumu. Ar to šī puķe ir mani paņēmusi, tāpēc es to audzēju jau daudzus gadus. Baltā krāsa tiešām ir nevainojami dzidra – tai nav klāt ne zaļganas, ne pelēcīgas nokrāsas. Ļoti skaists pavasara prieks. Zieda forma atgādina mūka kapuci, tāpēc tāds nosaukums. Ziedkātiņš ir sarkanbrūns, zieds – noturīgs. Esmu pat likusi vāzē. Kapučveida sirdspuķītes cers dobē ir ļoti kārtīgs, turas kompakts un veido skaistu, pamanāmu kamoliņu. Arī lapojums ir dekoratīvs – zilganzaļš, daivains. Pirmās lapiņas pie mums Inciemā visbiežāk parādās aprīļa vidū vai beigās. Pēc tam izspraucas zieds. Siltākos reģionos tas var notikt agrāk.”
Stādot der zināt, ka kapučveida sirdspuķe ir no tām pavasara ziedētājām, kam skaistums ir īslaicīgs. Maijā pēc tam, kad puķe nozied un izsējas, lapojums nodzeltē, atmirst un pazūd līdz nākamajam pavasarim. Tāpēc svarīgi, lai tālāk sezonā šai puķei ir aizstājējs un dobē nepaliek tukša vieta. Kapučveida sirdspuķi ieteicams izmantot dabīgos stādījumos pie krūmiem vai vēlajām ziemcietēm, kas tik agri pavasarī vēl nav saplaukušas. Sirdspuķei patīk pusēna un viegla ēna. Vēlāk sezonā, kad ziemcietes saaugs un sakuplos, tās gumveida saknītes būs noēnojumā.
Savukārt Rosa mukdēnija (Mukdenia rossii), ja tiks nodrošināti vajadzīgie apstākļi, ir ļoti dekoratīva un izturīga puķe,” saka dārzniece. Atšķirībā no sirdspuķītes, kam lapojums vasarā pazūd, Rosa mukdēnijai tas saglabājas visu sezonu, turklāt ir ļoti dekoratīvs – zaļajām lapām ir izcili skaista, sarkana maliņa.
Maija Baiža: “Lapojums ir vienreizējs – veido lielu, treknu, zemu lapu puduri. Lapām ir kļavu lapas forma. Pavasarī jaunās lapiņas plaukst sarkanbrūnas, izplaukstot tās kļūst bronzīgi zaļas, bet vasaras otrajā pusē to apmales ir satriecoši dekoratīvas – sarkanos toņos. Rudenī lapas iegūst vēl košāku sarkano toni. Ziedi ir balti un parādās pirms lapām. Augs pārziemo ļoti labi. Vienīgi var ciest pavasara salnās.”
Mukdēniju var izmantot kā zemsedzes augu, jo augot tā veido skaistu paklājiņu. Tā kā tā diezgan labi plešas plašumā, stādīšanas attālums starp augiem ir 30–60 cm. Cerus dala ik pēc četriem gadiem.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” februāra numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

Žurnāls Dārza Pasaule

07/10/2025

07/10/2025

03/10/2025

01/10/2025

23/09/2025

16/09/2025

10/09/2025

04/09/2025

26/08/2025

18/02/2025

Address

Website

Alerts

Contact The Business

Shortcuts

Share

Category