Žurnāls Dārza Pasaule

12/08/2025

Davida budlejas – smaržīgas un skaistas, bet ziemā apsalst
Padomus dod: Linda Strode, Latvijas valsts mežu arborētuma Kalsnavā augu selekcijas speciāliste
Davida budleja ir vizuāli ļoti skaists, pievilcīgs krūms, zied dekoratīvām, smaržīgām ziedu skarām, kas veidojas jauno, šāgada dzinumu galotnēs.
Reģionos, kur klimats nedaudz maigāks, piemēram, Anglijā, Davida budlejas ir ļoti populāras, bet pie mums tās pieskaitāmas pie tiem ievestajiem augiem, kuru ziemcietību varam raksturot 50:50. Uz vietas Latvijā Davida budleju pavairo reti kura stādaudzētava, pamatā tiek tirgoti importēties tādi. Taču krāšņās ziedēšanas dēļ ir vērts riskēt un izmēģināt, kā šis skaistais krūms aug pie mums.
Latvijas klimatā Davida budleja izceļas arī ar ļoti labu ziedēšanas laiku, jo uzzied vasaras otrajā pusē – vairākums dekoratīvo krūmu pie mums zied vasaras sākumā, līdz ar to jūlija beigās, augustā, kad uzzied budlejas, jau ir noziedējuši.
Vēl viens ieguvums, iestādot Davida budleju, ir tas, ka tā zied ilgi – krūms var ziedēt līdz sešām nedēļām no vietas. Labos apstākļos dārzā iestādītai Davida budlejai ziedu skaras dzinumu
galotnēs var sasniegt 30 cm garumu. Tās izzied pakāpen*ski. Sākumā izzied centrālā, visgarākā skara, pēc tam sākziedēt sānos esošās. Ja vidējo pēc noziedēšanas uzreiz nogriež, sānos esošās saņemas un sāk ziedēt bagātīgāk. Lai gan sānu skaras būs īsākas, tomēr šādi tik un tā ziedēšanu iespējams padarīt vēl ilgāku.
Podos audzētajām Davida budejām tik garas skaras neizaugs, taču arī tās ziedēs krāšņi un smaržos jauki. Ziedu krāsu palete – no violetiem un rozā toņiem līdz pat baltiem ziediem.
Davida budleju galvenā problēma mūsu klimatā ir ziemcietība. Katru ziemu augstāk vai zemāk tām nosals virszemes dzinumi, un dažkārt tās var izsalt pilnībā ar visām saknēm.
Stādot dārzā, Davida budlejām jāizvēlas siltas un no valdošajiem vējiem aizsargātas vietas. Taču to ziemcietību ietekmē ne tikai vietas izvēle, bet arī augsne. Lielākas izredzes tām labi pārziemot ir, augot smilšainākās, vieglākās augsnēs.
Tomēr, neskatoties uz apsalšanu, kas reizēm var būt gandrīz līdz zemei, Davida budleja labi atjaunojas un pat pēc sliktām ziemām zied, it kā nekas nebūtu noticis. Tā kā ziedus augs veido uz jaunajiem (šāgada dzinumiem), tad iepriekšējās ziemas apsalšana vasaras ziedēšanu neietekmē. Ar to budleja atšķiras, piemēram, no liellapu hortenzijām, kuras pamatā, izņemot dažas šķirnes, zied uz iepriekšējā gada dzinumiem, tāpēc, tiem apsalstot, nākamajā gadā ziedu nav. Davida budleja, ja vien tai nav cietušas saknes, pavasarī dzīs jaunus, spēcīgus dzinumus, kuru galotnēs veidosies ziedu skaras.
Līdz ar to Latvijas klimatā Davida budlejas, lai cik ilgi augtu, tur vienādu augumu – maksimālais augstums 3–4 gadus vecam krūmam ir 1,6 metri.
Budlejas izaug tik augstas, cik nu paspēj vienas sezonas laikā. Vienīgi platumā vecāki krūmi var sasniegt lielākus apjomus. Dzinumu gali ir gaisīgi, vējā skaisti šūpojas.
No dabas Davida budlejām ir dota liela dzīvotdziņa un spēja viegli vairoties no sēklām, ko budlejas ražo intensīvi un bagātīgi. Siltākos platuma grādos Eiropā Davida budlejas izsējas un aug pašas no sevis atklātās, nekoptās vietās ceļu un dzelzceļu malās, akmeņu uzbērumos, gar metro virszemes posmu malām, pie pamestām ēkām, kur būvdarbi apstājušies. Tās spēj iesakņoties katrā sīkākajā pleķītī, kur vien ir nedaudz augsnes.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” augusta numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

05/08/2025

Cīnoties ar kaitēkļiem, neaizmirstiet pasargāt sevi
Šogad vairāki kaitēkļi, tostarp siltumnīcu baltblusiņa (Trialeurodes vaporariorum), parādījās agrāk nekā parasti. Tas notika neparasti siltā pavasara dēļ, jo kukaiņi bija agri pamodušies no ziemas miega un devās taisnā ceļā uz siltumnīcām, arī uz tām, kas rudenī tika dezinficētas.
Siltumnīcās ir silti un daudz barības, tāpēc kaitēkļu attīstība norisinās daudz straujāk nekā atklātā laukā, kur visu jūniju vasaras tā īsti nemaz nebija.
Pēc Jāņiem sociālajos tīklos aizsākās karstas diskusijas par iespējamiem aizsardzības paņēmieniem cīņā ar baltblusiņām.
Šogad trešajā reģistrācijas klasē ir reģistrēti vien daži insekticīdi: “Mavrik” un “Mavrik Vita”, “NeemAzal” un “NeemAzal-T/S” – faktiski tikai divi produkti ar divām atšķirīgām iedarbīgajām vielām. Abi “Mavrik” satur tau-fluvalinātu, abi “NeemAzal” – azadiraktīnu-A. Svarīgi, ka “Mavrik” nav reģistrēti lietošanai siltumnīcās, bet tikai dažiem kultūraugiem atklātā laukā. Arī tur maksimālais apstrāžu laiks ir divas reizes (kāpostaugiem tikai vienu reizi). Nogaidīšanas laiks (dienu skaits no apstrādes līdz novākšanai) variē no sešām līdz 14 dienām atkarībā no kultūrauga.
Diemžēl ļoti daudzi audzētāji uzskata, ka veiksmīgai augu aizsardzībai līdzeklis jālieto lielākā devā, nekā reģistrēts, un vairāk reižu, nekā atļauts.
Kad sociālo tīklu diskusijās tiek atgādināts par atliekvielu saturu ražā, izskan dīvainas atbildes, piemēram, daži cilvēki nogaidīšanas laikā novāktos gurķus izbaro vistām, nemaz nepadomājot, ka arī vistām atliekvielas nenāk par labu un neviens nezina, kā tās varētu uzkrāties putnu olās vai gaļā.
Kāpēc ir svarīgi lietot augu aizsardzības līdzekļus, stingri ievērojot norādes instrukcijā? Dārzeņkope Mārīte Gailīte atgādina, ka ikviens augu aizsardzības līdzeklis ir efektīvs pret noteiktām sugām tieši tāpēc, ka satur toksiskās vielas. Ražotājfirma savos pētījumos vispirms nosaka līdzekļa efektīvo devu, pēc tam norisinās pētījumi par šā līdzekļa drošu lietošanu. Tiek ņemta vērā cilvēku veselība (pētījumus, protams, veic ar dzīvniekiem – žurkām un trušiem), tad arī putnu, zivju, bezmugurkaulnieku un bišu drošība.
Pārsniedzot reģistrētās devas, pastāv risks kaitēt gan pašu veselībai, gan videi.
Nogaidīšanas laiku nosaka eksperimentāli, proti, reālos audzēšanos apstākļos daļu augu apstrādā ar līdzekli reģistrētajā devā un vāc ražu katru dienu vai ik pēc dažām dienām, tad laboratorijā nosaka atliekvielu daudzumu. Šādus pētījumus veic vairākus gadus, jo atliekvielu sadalīšanās ļoti lielā mērā ir atkarīga no laika apstākļiem: gaisa temperatūras, saules intensitātes un mitruma. Tieši tāpēc siltumnīcā nogaidīšanas laiks parasti ir īsāks nekā atklātā laukā.
Lietojot augu aizsardzības līdzekļus lielākā devā vai biežāk, nekā reģistrēts, neviens nevar zināt, cik daudz atliekvielu būs ražā tās novākšanas brīdī. Vai mēs patiešām gribam riskēt ar savu un savu bērnu veselību kaut kādu laputu vai baltblusiņu dēļ?
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” augusta numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

01/08/2025

Abonē zvanot 67292633 I 67000624, rakstot [email protected] vai mājaslapā www.ekiosks.lv!

Tagad žurnālu lasi arī digtāli! 💻

24/07/2025

Kā auklēties ar liellapu hortenziju no lielveikala
Padomus dod stādaudzētavas “Saulesķirši” saimniece, liellapu hortenziju audzētāja ar 30 gadu pieredzi Velta Breidaka.
Hortenzijas ir populāras, visiem patīk, tāpēc stādaudzētāji visā pasaulē teju masveidā “ražo” krāšņi ziedošas šķirnes, lai cilvēki tās varētu pirkt, dāvināt jubilejās, izlaidumos un par tām priecāties tāpat kā par viengadīgajām vasaras puķēm – nolikt podiņu uz balkona vai terases, 2–3 mēnešus baudīt košās ziedu bumbas, bet pēc noziedēšanas izmest kompostā. Tas ir līdzīgi kā ar puansetijām Ziemassvētku laikā, prīmulām, hiacintēm, narcisēm podiņos ziemas beigās, agrā pavasarī – dažas nedēļas papriecājamies, un ar to arī viss beidzas.
Dārzkopības veikalos ziedošas hortenzijas veikalos var nopirkt, jau sākot no agra pavasara. Tās, tāpat kā rozes un citus ziedus, tās izaudzē un uzziedina kontrolētā klimatā siltumnīcās. Dārzā liellapu hortenzija, pat ja labi pārziemojusi pagrabā vai dobē, uzziedēs, ātrākais, jūlija sākumā. Šogad aukstā maija dēļ ziedēšana visdrīzāk sāksies tikai jūlija vidū.
Labos apstākļos hortenzijas turpinās ziedēt vēl pāris mēnešu. Ja paveiksies un nopirksiet hortenziju, kurai ziedi vēl pumpuriņos, skaistā ziedēšana var būt ilgāka – pat trīs mēnešus. Taču jārēķinās, ka ziedēs tikai tie ziedi, ko jau redzat veikalā. Jaunus ziedus krūms neveidos. Visdrīzāk tā ir kāda no tradicionālajām liellapu šķirnēm, kas zied uz iepriekšējā gada dzinumiem.
Lai arī liellapu hortenzijām ir selekcionētas dažas šķirnes, kas zied gan uz iepriekšējā gada, gan jaunajiem šī gada dzinumiem, tās ir dārgas un plaša patēriņa veikalos netiek tirgotas. Šīs šķirnes jāpasūta stādaudzētavās.
Cilvēki reizēm kreņķējas, ka veikalos podiem nav pievienotas etiķetes ar šķirņu nosaukumiem. Protams, tas nebūtu slikti, tomēr hobija dārzkopim tas tik un tā neko daudz nepalīdzētu. Lai kāda būtu konkrētā šķirne, jārēķinās, ka liellapu hortenzijas viennozīmīgi nav mūsu klimata augs. Princips visbiežāk visām ir viens un tas pats – ļoti jāauklējas.
Ar hortenzijām nebūs tik vienkārši kā ar hiacintēm vai narcisēm, kam pēc noziedēšanas ieliekam sīpolus zemē, un pēc gada vai diviem tās skaisti uzzied arī dārzā. Protams, varam arī liellapu hortenziju no poda pārstādīt dārzā. Taču, lai tās nākamgad ziedētu, ziemā temperatūra nedrīkst būt mīnusos. Āra apstākļos tādu nevaram nodrošināt. Kad temperatūra nokrīt zemāk, dzinumi nosalst. Nākamajā pavasarī hortenzijai būs jauni dzinumi, taču, uz tiem ziedi neveidosies un dārzā būs tikai zaļš lapu puduris.
Liellapu hortenzijām ir selekcionētas arī dažas jaunākas šķirnes, kas iztur pat līdz mīnus 25 grādu salu un zied gan uz iepriekšējiem, gan jaunajiem dzinumiem. Tāda, piemēram, ir amerikāņu šķirņu sērija ‘Endless Summer’ un vācu sērija ‘Diva Fiore’.
Tā kā tās ir ziemcietīgas, dzinumi ziemā nenosalst. Tāpēc tās var stādīt uzreiz dārzā un nenodarboties ar podu nēsāšanu uz pagrabu. Pat ja gadās kāda problēma un ziemā dzinumi tomēr nosalst, nākamajā sezonā tās zied uz jaunajiem dzinumiem.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” jūlija numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

22/07/2025

Lasi savus iecienītākos izdevumus arī turpmāk!
Abonē zvanot 67292633 I 67000624, rakstot [email protected] vai mājaslapā www.ekiosks.lv!

Tagad lasi arī digtāli! 💻

17/07/2025

Vai nāks līdz pēdējai vistai?
“Cilvēkiem tā iegājies – parasti dzīvniekus dalām meža un mājdzīvniekos. Taču, sakot “meža dzīvnieki”, uzreiz domājam par dzīvošanu meža biezoknī. Patiesībā daudzi zvēri, kurus saucam par meža dzīvniekiem, īstā mežā nemaz nedzīvo, bet mitinās krūmājos vai tamlīdzīgās vietās. Tā dara arī lapsa. Tāpēc precīzāk būtu teikt – “savvaļas dzīvnieki”. Tad arī būs mazāk mulsinoši, kādēļ lapsa nebaidās no cilvēkiem un nāk “terorizēt visu ielu”, skaidro zooloģe, Nacionālā dabas muzeja eksperte Inta Lange.
Lauku ciemats lapsai ir ļoti laba dzīves vieta, jo lapsas ir ekoloģiski plastiski dzīvnieki, kas spēj pielāgoties dažādām vidēm, iemanās arī dzīvot labās vietās cilvēku dzīvesvietu tuvumā. Nemaz nav jābūt lauku ciematam – lapsas dzīvo arī Rīgā, reizēm tās pamana staigājam pa ielām un parkiem.
Kādas ir lapsas vajadzības? Galvenais moto – kur barība, tur lapsa! Kur ērta dzīves vieta, tur lapsa! Šajā ziņā lapsa vēlas to pašu, ko cilvēks. Desmit mājas vienā ielā tai ir ideāla vieta – tātad ir desmit dārzi, desmit komposta kaudzes, desmit šķūnīši, daudz cilvēku, kuri rada pārtikas atkritumus, ko, visticamāk, kompostē. Daļa cilvēku tur vistas – vārdu sakot, brīnišķīga vieta, kur lapsai uzturēties. Vēl jāatceras, ka dabā lapsai galvenā barības bāze ir grauzēji. Tie pie cilvēka mītnēm nāks vienmēr pieejamās barības dēļ. Lapsai tas ir ļoti ērti – bagātīgs, daudzveidīgs, koncentrēts “restorāna galds” pieejams jebkurā laikā.
Aprīlis ir laiks, kad lapsu ģimenēs dzimst bērni. No aprīļa līdz jūlija beigām lapsu uzvedība kļūst daudz pamanāmāka, sirojumi pa mājām un vistu voljēriem izteiktāki, jo bērni ir jāizaudzina, ar kaut ko jābaro, tāpēc barības nepieciešams īpaši daudz.
Lapsas aktīvie sirojumi mazināsies, sākot no jūlija vidus vai beigām, jo tas ir laiks, kad mazuļi dosies paši savā dzīvē un vecākiem vairs nevajadzēs par viņiem rūpēties. Jaunie lapsēni nebūs tik droši un veikli, lai tuvotos cilvēku apdzīvotām vietām.
Vai uz ciematu turpinās nākt vecās lapsas? Tas ir viens no scenārijiem. Ja tās šo vietu ir identificējušas kā pārtikas avotu (te ir ko ņemt un var droši nākt!), tad, kamēr vien spēs kaut ko dabūt, lapsas piestaigās. Nevar apgalvot, ka lapsa nāks “līdz pēdējai vistai”. Tām nav tāda mērķa. Mērķis ir viegli iegūstama barība – jebkāda.
Taču var būt arī tā, ka šajā gadā lapsas vairs nerādās, bet atgriežas nākamā gada aprīlī, kad atkal dzimst bērni, jo ir sapratušas, ka šī bija veiksmīga vieta, kur izaudzināt un izbarot bērnus. Ja barība nebūs pieejama, lapsas aizies citā virzienā.
Kā tikt vaļā no lapsām? Pirmkārt, nedrīkst pārtikas atkritumus izbērt vaļējās komposta kaudzēs, kur lapsām ērti piekļūt. Lai gan lapsa ir plēsīgs dzīvnieks, tā labprāt ēd arī burkānus, kāpostus, ogas. Tāpēc pārtikas atkritumus vajadzētu kompostēt vai nu slēgtās tvertnēs, vai pārlikt ar augsnes slāni, lai dzīvnieki netiek klāt.
Otrkārt, lapsas nenāk tajās teritorijās, kur ir suns. Ja gribat nosargāt savas vistas, pietiks ar suni pagalmā. Tas aizbaidīs lapsu. Esmu arī redzējusi, kā kaķis lapsu trenkā, taču kaķi par sargu vistām nenoliksim. To no kaķa nevar prasīt.

Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” jūlija numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

08/07/2025

Vējmietiņš dārzu mitrākajām vietām
Ja ir kāds augs, kuru var raksturot kā bezgala nekaprīzu, tad tas ir vējmietiņš. Īstens mitro vietu augs. To var stādīt dārza slapjākajos stūros, kuri bieži applūst, kur ir augsti gruntsūdeņi. Vairāk nekā 10 gadu tas var augt vienā vietā bez pārstādīšanas.
“Caurskatot savas kādreizējās kolēģes, ziemciešu kolekcijas vadītājas Margas Lūsiņas pierakstus par vējmietiņiem, redzu, ka viņa tos ieteikusi stādīt kopā ar Sibīrijas īrisiem, purenēm, purva skalbēm, kas arī pa ūdeņiem dzīvojas. Tas ir rādītājs, ka šis tiešām irizturīgs, mitrumu mīlošs augs.
Arī avoti speciālajā literatūrā norāda, ka vējmietiņu ieteicams izmantot apstādījumos pie dīķiem, upēm un citām ūdenstilpnēm, jo tam ir gara, spēcīga, stiegraina galvenā sakne, kas nodrošina augam izturību un spēju piekļūt dziļākiem ūdens slāņiem.
Pats augs ir stingrs, labi notur savu augumu, tāpēc cers turas taisni stāvus, neizgāžas. Tam nav pilnīgi nekādu problēmu ar ziemcietību,” uzskaita Nacionālā botāniskā dārza vadošā dārzkopības speciāliste Ilma Nereta.
Kad runājam par vējmietiņiem, pamatā domājam par parasto vītolu vējmietiņu (Lythrum salicaria). Tas plaši sastopams arī Latvijas dabā. Pamatsuga ir vienkāršāka, ne tik bagātīgi ziedoša kā selekcionētās šķirnes, jo pamatsugai ziedkopas ir skrajākas, īsākas. Šķirnēm (Latvijas stādaudzētavās visbiežāk piedāvā ‘Robert’, ‘Robin’, ‘Blush’) veido blakus dzinumus ar jauniem ziediem, tāpēc ziedēšana ir iespaidīgāka un ilga – kamēr katrs garais posms nozied.
Ir vēl arī otra vējmietiņu suga, kas mums iegājusies kā rīkstveida vējmietiņš, bet to sauc arī par zaraino vējmietiņu (Lythrum virgatum). Galvenā atšķirība – šim vējmietiņam augums ir krietni lielāks, līdz 1–1,2 m.
Visi vējmietiņi – gan sugas, gan šķirnes – ir vasaras otrās puses ziedētāji. Zied intensīvākās vai maigākāsrozīgi violetās nokrāsās no jūlija vidus līdz septembrim. Tas ir neparasti garš periods ziemcietēm, jo reti kura zied
ilgāk par trim nedēļām.
Vasaras otrajā pusē ziedošu ziemciešu ir vairāk nekā vasaras sākumā, bet tik un tā var teikt, ka košo krāsu un bezproblēmu augšanas dēļ vējmietiņš ir ļoti labs ieguvums dārzā, it īpaši tad, ja nepieciešams veidot apstādījumus mitrās vietās.
Vējmietiņam labāk patīk saulainas vietas, taču to droši var stādīt arī pusēnā, arī tur tas labi jutīsies.
Lai gan izteikts mitro vietu augs, tomēr Margas Lūsiņas pierakstos teikts – pēc tam, kad kārtīgi ieaudzis, vējmietiņš spēj piemēroties arī sausākiem apstākļiem un vietām. Vienīgijārēķinās, ka sausumā tam būs samazināts augums – ja kāda šķirne mitrā augsnē izaug līdz 80 cm, tad sausumā ap 60 cm. Arī ziedvārpa būs īsāka, tāpēc ziedēšanas laiks samazināsies. Tas ietekmēs dekorativitāti. Līdz ar to būtu svarīgi nodrošināt mitrumu.
Visos pārējos aspektos vējmietiņam nav prasību – ne attiecībā uz augsni,ne mēslošanu. Arī Margas Lūsiņas pierakstos nav nekādu norāžu, ka vējmietiņam vajadzētu kompostu vai tamlīdzīgi. Ļoti pieticīgs augs. Mitrajā augsnē nebūs vajadzīga arī nekāda īpaša ravēšana. Iestādi un uz desmit gadiem aizmirsti.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” jūlija numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

04/07/2025

Ērkšķogas atgriežas dārzos
“Ērkšķogas nekur nav pazudušas. Es pati brīnījos, ka pēdējos pāris gados dārzu īpašnieki kādā brīdī atkal izteikti sāka prasīt ērkšķogu stādus. Ogulājiem joprojām lielais piecnieks ikvienā dārzā ir upene, jāņoga, avene, ērkšķoga un cidonija. Šis ir pamatu pamats un vēl nāk klāt salīdzinoši jaunās un modernās lietas – mellene un sausserdis,” pēc pieredzes savā stādaudzētavā ”Liepas” saka tās vadītāja Zaiga Apse, piebilstot, ka no vienas puses, dārzkopji vēlas mūsdienīgas ērkšķogu šķirnes ar mazāk ērkšķiem, lielākām ogām. No otras puses, vismaz mūsu stādaudzētavas pieredze rāda, ka galu galā, izdarot pirkumu, viņi visbiežāk izvēlas klasiku – medaini saldo ‘Kuršu dzintaru’. Garša šai šķirnei ir izcili laba – salda, lai gan pati oga nav milzīga, drīzāk vidēji liela. Aprakstos teikts, ka ērkšķu ‘Kuršu dzintaram’ nav daudz. Varbūt arī nav, bet tie ir krietni durstīgi.
Tā kā ērkšķogas pavasarī sāk plaukt ļoti agri, kailsakņu stādus ieteicams labāk stādīt rudenī. Pavasarī kailsakņi jāstāda, kamēr pumpuri vēl nav atvērušies. Konteinerstādus var stādīt visu vasaru, tikai ieaugšanās laikā tie kārtīgi jālaista.
Sagatavojot vietu ērkšķogu stādīšanai, pamatmēslojumā augsnē iestrādā 5–10 kg/m2 satrūdējušu kūtsmēslu vai komposta, ļoti nabadzīgās augsnēs papildus arī kālija un fosfora minerālmēslus. Pamatmēslojumu sajauc ar esošo augsni un iestrādā tieši bedrē stādīšanas laikā.
Stādīšanas bedre jārok 30–50 cm dziļa un 60 cm diametrā. Jo augsne ar barības vielām nabadzīgāka, jo bedre jātaisa lielāka. Minerālmēslojums noteikti jāsajauc ar augsni, citādi tas apdedzinās stāda saknes.
Ērkšķogām patiks no ziemeļu un ziemeļrietumu vējiem aizsargātas, siltas, saulainas vietas. Tomēr pilnīgā aizvējā tās nevajadzētu stādīt, jo tad krūmi nevēdinās, var slimot ar miltrasu.
Krūmiem pirms vai pēc iestādīšanas apgriež dzinumus līdz 4–5 pumpuru augstumam no augsnes virsmas. Ja zaru daudz, atstāj tikai 2–3 spēcīgākos, pārējos izgriež līdz pat pamatnei. Tas veicinās iesakņošanos un zarojuma veidošanos nākamajā gadā. Saknes pirms stādīšanas nav jāsaīsina. To dara tikai tad, ja tās ir pārāk garas un stādot traucē.
Ērkšķogu krūmi jāveido arī nākamajos gados pēc iestādīšanas. Otrajā, trešajā un nākamajos gados izgriež vājos, mehāniski bojātos zarus.
Ērkšķogām pilna raža ir septītajā gadā, tāpēc 7.–8. gadā un pēc tam pakāpen*ski izgriež novecojušos skeletzarus, lai krūmā ir apmēram 15 dažāda vecuma zaru – gan jaunu, gan vecu.
Ražas kāpums ērkšķogām ir pakāpen*sks no otrā līdz septītā gada zariem, tad vecākiem zariem samazinās, tāpēc jāveic šī krūmu veidošana/ izgriešana. Zaru izgriešanu veic pavasarī pirms lapu plaukšanas.
Ja krūms ilgi nav kopts, var veikt atjaunojošo griešanu tāpat kā pārējiem ogulājiem (jāņogām, upenēm u.c.). Tad nogriež visus zarus un ļauj, lai ataug jauni kakleņa dzinumi (zari). Jārēķinās, ka tad šajā gadā būs jāiztiek bez ogām, bet krūms ataugs un pēc pāris gadiem sāks atkal ražot.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” jūlija numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv

22/06/2025

18/02/2025

Pavasara ziedētājas
Saules dzeltenās erantes, greznās sniega rozes un daudzkrāsainie krokusi, hiacintes un narcises nav vienīgās jaunās sezonas vēstneses. Retāk audzētas ir pavasara ziedētājām – kapučveida sirdspuķi un Rosa mukdēniju. Atkarībā no laikapstākļiem pavasarī abas uzzied sākot no aprīļa vidus līdz beigām. Rosa mukdēnija parasti uzzied pirmā. Ļoti siltos pavasaros Kurzemē, Zemgalē tā var ziedēt jau marta beigās. Sirdspuķe sāk ziedēt nedaudz vēlāk.
Kapučveida sirdspuķe (Dicentra cucullaria) pieder sirdspuķu ģintij, kurā viena no sugām ir dārzos pazīstamā lauztā sirds – tā ir augumā lielāka (ziedkāti sasniedz 60–75 cm augstumu) un uzzied vēlāk – maijā, jūnijā. Stādaudzētavas “Baižas” dārzniece Maija Baiža: “Kapučveida sirdspuķīte ir augumā mazāka, tai ziedi izaug 15–25 cm augstumā cera vidū. Zieda forma veido mazu, lauztu, tādu kā izgrieztu sirsniņu ar dzeltenu galiņu. Ziedi ir īpaši ar savu tīro, izteiksmīgo baltumu un vieglumu. Ar to šī puķe ir mani paņēmusi, tāpēc es to audzēju jau daudzus gadus. Baltā krāsa tiešām ir nevainojami dzidra – tai nav klāt ne zaļganas, ne pelēcīgas nokrāsas. Ļoti skaists pavasara prieks. Zieda forma atgādina mūka kapuci, tāpēc tāds nosaukums. Ziedkātiņš ir sarkanbrūns, zieds – noturīgs. Esmu pat likusi vāzē. Kapučveida sirdspuķītes cers dobē ir ļoti kārtīgs, turas kompakts un veido skaistu, pamanāmu kamoliņu. Arī lapojums ir dekoratīvs – zilganzaļš, daivains. Pirmās lapiņas pie mums Inciemā visbiežāk parādās aprīļa vidū vai beigās. Pēc tam izspraucas zieds. Siltākos reģionos tas var notikt agrāk.”
Stādot der zināt, ka kapučveida sirdspuķe ir no tām pavasara ziedētājām, kam skaistums ir īslaicīgs. Maijā pēc tam, kad puķe nozied un izsējas, lapojums nodzeltē, atmirst un pazūd līdz nākamajam pavasarim. Tāpēc svarīgi, lai tālāk sezonā šai puķei ir aizstājējs un dobē nepaliek tukša vieta. Kapučveida sirdspuķi ieteicams izmantot dabīgos stādījumos pie krūmiem vai vēlajām ziemcietēm, kas tik agri pavasarī vēl nav saplaukušas. Sirdspuķei patīk pusēna un viegla ēna. Vēlāk sezonā, kad ziemcietes saaugs un sakuplos, tās gumveida saknītes būs noēnojumā.
Savukārt Rosa mukdēnija (Mukdenia rossii), ja tiks nodrošināti vajadzīgie apstākļi, ir ļoti dekoratīva un izturīga puķe,” saka dārzniece. Atšķirībā no sirdspuķītes, kam lapojums vasarā pazūd, Rosa mukdēnijai tas saglabājas visu sezonu, turklāt ir ļoti dekoratīvs – zaļajām lapām ir izcili skaista, sarkana maliņa.
Maija Baiža: “Lapojums ir vienreizējs – veido lielu, treknu, zemu lapu puduri. Lapām ir kļavu lapas forma. Pavasarī jaunās lapiņas plaukst sarkanbrūnas, izplaukstot tās kļūst bronzīgi zaļas, bet vasaras otrajā pusē to apmales ir satriecoši dekoratīvas – sarkanos toņos. Rudenī lapas iegūst vēl košāku sarkano toni. Ziedi ir balti un parādās pirms lapām. Augs pārziemo ļoti labi. Vienīgi var ciest pavasara salnās.”
Mukdēniju var izmantot kā zemsedzes augu, jo augot tā veido skaistu paklājiņu. Tā kā tā diezgan labi plešas plašumā, stādīšanas attālums starp augiem ir 30–60 cm. Cerus dala ik pēc četriem gadiem.
Vairāk lasi žurnāla “Dārza Pasaule” februāra numurā!
Žurnālu iegādājies preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai www.ekiosks.lv