What are the opening hours?

Monday 09:00 - 17:00 Tuesday 09:00 - 17:00 Friday 09:00 - 17:00

Brīvā Latvija, Riga (2026)

21/04/2026

Taira Zoldnere

Latviešu ģimenes

Ziemeļkalifornijas latviešu biedrība (ZKLB) svin 75. gadskārtu, un jau piecpadsmit gadus biedrības dzīvi nevaram iedomāties bez Unas un Kārļa Veilandiem. Aizejot uz jebkuru pasākumu Sanfrancisko latviešu namā, noteikti satiksim Unu, Kārli un viņu meitu Loti – visus trīs darbīgus, aizņemtus, bet arī smaidošus un gatavus atrisināt jebkuru problēmu.

Una un Kārli, šobrīd patiesi varam jūs dēvēt par Ziemeļkalifornijas latviešu kopienas stiprajiem balstiem. Abi esat dzimuši un auguši Latvijā. Kādi ceļi pirms piecpadsmit gadiem jūs atveda uz Sanfrancisko apkārtni?

Kārlis. Darbs, darbs! Latvijā savulaik strādāju ASV uzņēmuma Latvijas filiālē, bet 2010. gadā kompānija nolēma filiāli slēgt. Mums, deviņiem kolēģiem pateica, ka jāsapako savas somas un jābrauc strādāt uz Ameriku. Tā mēs te ieradāmies 2010.gada 26.novembrī, tieši Pateicības dienā.

Una, tev Latvijā bija darbs, sakārtota dzīve, bet kāda tev likās ideja pārcelties uz ASV?

Una. Mana pirmā sajūta bija – jā, darām! Jau iepriekš, studiju gados, biju pavadījusi Amerikā vasaru strādājot, un man viss patika un likās ļoti interesanti. Sajutu, ka Amerika ir vieta, kur es gribētu padzīvot un pastrādāt kādu laiku. Kad nāca šis piedāvājums, biju bērna kopšanas atvaļinājumā, Lotei bija apmēram pusgads. Likās – ja Amerikā iedzīvoties nesanāks, ir taču visas iespējas atgriezties un turpināt iesākto dzīvi. Bija arī zināma drošības sajūta, jo braucām deviņas ģimenes, kopā kādi trīsdesmit cilvēki.

Tātad – esat nupat ieradušies, Kārlis jaunā darbā, Una mājās ar mazu bērniņu. Kā notika pirmā iepazīšanās ar latviešu sabiedrību?

Una. Kārlis jau kopš bērnības ir dziedājis koros un pabeidzis mūzikas skolu, un viņu paaicināja braukt uz Sanfrancisko dziedāt latviešu korī. Kārlis arī tūlīt atsaucās. Kori bija sameklējusi mūsu draudzene Māra Linde, kas pārcēlās kopā ar mums visiem. Tolaik nevarēju iedomāties, ka es būtu spējīga dziedāt korī, bet vēlāk atklājās, ka visi var dziedāt, un nu jau labu laiku arī dziedu Ziemeļkalifornijas latviešu korī, altos.

Kārlis. Pirmais pasākums, ko šeit apmeklējām apmēram mēnesi pēc ierašanās, bija latviešu skolas Ziemassvētku eglīte.

Una. Jā gan, daudzi, kam bija mazliet vecāki bērni, kā Mārai Lindei, uzreiz iesaistījās latviešu skoliņā. Pirmo gadu mēs uz latviešu pasākumiem Sanfrancisko braucām vairāk kā apmeklētāji. Tomēr drīz vien komponists Gio Saule mūs ievilka dziedāt viņa ansamblī, un tad jau sākām piedalīties pasākumos.

Visu interviju lasi:

Ziemeļkalifornijas latviešu biedrība (ZKLB) svin 75. gadskārtu, un jau piecpadsmit gadus biedrības dzīvi nevaram iedomāties bez Unas un Kārļa Veilandiem. Aizejot uz jebkuru pasākumu Sanfrancisko latviešu namā, noteikti satiksim Unu, Kārli un viņu meitu Loti – visus trīs darbīgus, a...

14/04/2026

Sallija Benfelde

Eiropas un Krievijas iedzīvotāji: par karu un politiku

Rit piektais pilna mēroga kara gads Ukrainā, ko izraisīja agresorvalsts Krievija. Vērtējot pēdējo gadu un šī gada pirmo mēnešu notikumus abās zemeslodes pusēs, protams, var runāt gan par aroganci, par elementāru zināšanu, izpratnes un cilvēcības trūkumu un arī par muļķību un naudaskāri. Arī par pašaizliedzību, varonību un dvēseles gudrību.

Karš kā ikdienas daļa

Valstis Eiropā ir sapratušas, ka karš var pieklauvēt arī pie viņu durvīm un ka mieru neizdosies panākt, nosodoši pakratot ar pirkstu. Protams, turpina ieviest jaunas sankcijas, Eiropa ir sarosījusies ieroču ražošanai, bet pašā Eiropas Savienībā turpina darboties Putina sekotāji un uzticīgie vasaļi. Ungārijas premjers Viktors Orbāns gan zaudēja nesenajās vēlēšanās – tauta izdarīja pārliecinošu izvēli par opozīcijas līderi Pēteru Maģaru. Savukārt ASV prezidents Donalds Tramps ik pa brīdim runā par mieru Ukrainā un sola, ka tas tomēr būs. Tiesa gan, daudz pārmetumu no Trampa par to, ka Ukrainā miera joprojām nav, saņem Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, bet ar agresorvalsts diktatoru Putinu Trampam esot labas sarunas, abi prezidenti labi saprototies. ASV prezidents jau atcēlis daļu sankciju pret Krieviju un ik pa laikam atkārto, ka ASV apsver iespēju izstāties no NATO. The Wall Street Journal 8. aprīlī, atsaucoties uz administrācijas pārstāvju sacīto, ziņo, ka ASV prezidenta administrācija izskata plānu, kas paredz pārcelt amerikāņu karavīrus no NATO valstīm, kas nav atbalstījušas ASV un Izraēlu karā ar Irānu. Eksperti uzskata, ka Tramps varētu izvest amerikāņu karavīrus no Spānijas, Vācijas, Itālijas un Francijas un pārvietot uz Poliju, Rumāniju, Lietuvu un Grieķiju, jo šis valstis tērē daudz finanšu NATO. Minētajā plānā neesot paredzēta ASV izstāšanās no Alianses, jo tam būtu vajadzīgs Kongresa atbalsts.

Jebkurā gadījumā plāna izskatīšana ir tikko sākusies un rezultāti, protams, nav prognozējami. Diemžēl stabilitāti un savstarpēju uzticēšanos tas nepalielina.

Tikmēr Krievija masīvos uzbrukumos turpina nogalināt iedzīvotājus, ziņas par bojā gājušajiem un ievainotajiem Ukrainas iedzīvotājiem izskan gandrīz katru dienu. Polijas Bruņoto spēku pavēlniecība ziņojusi, ka saistībā ar Krievijas tālās darbības aviācijas aktivitāti, kas veic triecienus Ukrainas teritorijā, Polijas gaisa telpā ir sākusi darboties Polijas un sabiedroto valstu aviācija. Dežūrējošie iznīcinātāju pāri un agrīnās brīdināšanas lidmašīna ir pacēlušās gaisā, un uz zemes bāzētās pretgaisa aizsardzības sistēmas, kā arī radaru izlūkošanas sistēmas ir sasniegušas maksimālās gatavības stāvokli. Jāpiebilst, ka tā nebija pirmā reize, kad Polija spiesta pacelt gaisā iznīcinātājus, jo aktīva karadarbība Ukrainas pusē nereti notiek blakus Polijas robežai. Polijas iznīcinātāji piektdien, 13. martā, pārtvēruši un pavadījuši Krievijas izlūklidmašīnu virs Baltijas jūras, pirmdien platformā “X” pavēstīja Polijas armija. Šis bija jau devītais šāds incidents kopš gada sākuma, norādīja Polijas armija. Vismaz trīs cilvēki nogalināti, bet vēl 17 ievainoti 6. aprīlī Krievijas triecienā dzīvojamai mājai Odesā. Bojāgājušo vidū ir divus gadus veca meitene, kā arī viņas 30 gadus vecā māte un vēl viena 53 gadus veca sieviete. Pilsētā izsludinātas sēras.

Visu rakstu lasi:

Rit piektais pilna mēroga kara gads Ukrainā, ko izraisīja agresorvalsts Krievija. Vērtējot pēdējo gadu un šī gada pirmo mēnešu notikumus abās zemeslodes pusēs, protams, var runāt gan par aroganci, par elementāru zināšanu, izpratnes un cilvēcības trūkumu un arī par muļķību un ...

14/04/2026

Ligita Kovtuna

Atdzimšana senajā spožumā. Mistērija, kas apvij namu Rīgā, Blaumaņa ielā 19

Līdzībās runājot, šī nama vēstures stāsts sāka atklāties ar čukstu, ko draugs draugam klusām pavēsta kā kopīgu noslēpumu. Koka arhitektūras pērle – nams pašā Rīgas sirdī – vairāk nekā septiņdesmit garus gadus bija klusiņām stāvējis kā tāds izbalējis spoks. Tad ap to tika uzcelta sēta, kādas parasti ceļ ap namiem, ko atjauno vai remontē. Vienlaikus, redzot, ka Blaumaņa ielā 19 sākusies rosība, paklīda arī runas, drīzāk minējumi un vaicājumi – kas tad te būs? Restaurācijai uzņemot apgriezienus, skaļumā ņēmās arī runas, ko “uzkurināja” baumas par bagātiem ārzemju filantropiem un pasaulslavenām baleta zvaigznēm, kas te, aiz vēsturiskajām sienām veidos savu pasauli – varbūt greznu privātu klubu? Vēstniecību, deju skolu, pasaules līmeņa koncertzāli… Kad intrigas sāka vērpties arī dažā labā preses izdevumā, uzrunāju savu ilgu gadu draugu, advokātu Matīsu Kukaini, kuram, kā zināju, uzticēta šī projekta juridiskā vadība. “Pagaidi, pacieties!” viņš atteica. “Mums jārespektē jaunās īpašnieces privātums. Kad pienāks īstais brīdis, pateikšu tev pirmajai.”

Tas “īstais brīdis” arī pienāca, un man tika dota iespēja satikties ar Emanuelu Barillas kundzi – ļoti draudzīgu un saziņā vienkāršu un siltu dāmu ar itālietes diskrēto šarmu. Viņa izvadāja mani pa namu, kas atplaukst patiesā elegancē. Kā fasādes renovācijas vissīkākajās detaļās un krāsojumā, tā telpās saglabāts vēsturiskais autentiskums. Materiālu izvēlē visaugstākie standarti, un mani īpaši iepriecināja fakts, ka pēc iespējas izmantots Latvijas ražotāju darbs. “Mani nebeidz patīkami pārsteigt vietējo būvnieku, amatnieku un mākslinieku profesionalitāte. Viņi ir ne tikai no Rīgas, bet arī no Cēsīm un Kuldīgas, un viņu meistarība ir tik augsta, ka, esmu pārliecināta, - tas jādara zināms pasaulei! Turklāt latviešu amatnieku veikums te cieši savijas ar darbiem, ko paveic manis izraudzītie citu zemju mākslinieki. Piemēram, skulpturālos veidojumus no Latvijas koka veicis Džozefs Vols no Īrijas. Brīnišķīgs dialogs starp Latvijas koku un starptautisko mākslu, vai ne?” saka Barillas kundze.

Visu rakstu lasi:

Līdzībās runājot, šī nama vēstures stāsts sāka atklāties ar čukstu, ko draugs draugam klusām pavēsta kā kopīgu noslēpumu. Koka arhitektūras pērle – nams pašā Rīgas sirdī – vairāk nekā septiņdesmit garus gadus bija klusiņām stāvējis kā tāds izbalējis spoks. Tad ap ...

14/04/2026

Taira Zoldnere

“Latvijai jābūt lepnai Eiropas valstij”

Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ASV Elita Kuzma intervijā Tairai Zoldnerei

19.martā Elita Kuzma sāka vizīti Ziemeļkalifornijā ar mērķi stiprināt Latvijas un Kalifornijas pavalsts ekonomisko un kultūras sadarbību, kā arī piedalīties Ziemeļkalifornijas latviešu biedrības 75 gadu jubilejas svinībās.

Vēstniece E.Kuzma Latvijas diplomātiskajā dienestā strādā kopš 1992.gada. Viņa bijusi vēstniece Austrijas Republikā, Zviedrijas Karalistē, Itālijas Republikā, Vācijas Federatīvajā Republikā un Čehijas Republikā, kā arī bijusi nerezidējošā vēstniece vairākās pasaules valstīs. Viņa ir bijusi Latvijas Republikas pastāvīgā pārstāve ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijā (FAO). Elita Kuzma ir pirmā sieviete, kas akreditēta Latvijas vēstnieces amatā ASV.

Jūsu diplomātiskais dienests ASV sakrīt ar izaicinošu laiku pasaulē, kā arī saspringumu pasaules valstu starpā. Kas šobrīd ir Latvijas diplomātijas aktuālākie virzieni Amerikas Savienotajās Valstīs?

E.K. Vispirms jāteic, ka priecājos būt Kalifornijā saistībā ar Ziemeļkalifornijas latviešu biedrības 75 gadu jubileju. Tā iekrīt gadā, kad Amerikas Savienotās Valstis svin 250 gadus kopš neatkarīgas un demokrātiskas valsts izveidošanās. ASV mums ir bijušas stratēģisks un nozīmīgs sabiedrotais jau vairāk nekā simt gadus, un nākamajā gadā mēs atzīmēsim 105 gadus kopš diplomātisko attiecību nodibināšanas. ASV uzņēma Latvijas bēgļus pēc Otrā pasaules kara un vienmēr ir atbalstījusi Latvijas valsts pēctecību, nekad neatzīstot Latvijas nelikumīgo pievienošanu Padomju savienībai. Tas viss veido pamatu mūsu darbam, lai mūsu attiecības būtu labas, noturīgas un uz nākotni vērstas.

Drošības situācija pasaulē mainās, un mums, Baltijas valstīm, ir jābūt labiem un uzticamiem sabiedrotajiem. Mums jārūpējas par savas valsts drošību, jāsniedz finanšu ieguldījums Eiropas drošībā, jāsargā NATO ārējā robeža, bet jāsaglabā arī transatlantisko attiecību ilgtspēja ekonomikas jomā. Šobrīd balstīties tikai uz sadarbību drošības jautājumos vairs nav mūsdienīgi. Visas valstis vēlas redzēt, ka partneris ir ieinteresēts sadarbībā, kas sniedz pievienoto vērtību abām pusēm. Drošība joprojām paliek ļoti svarīgs jautājums, bet klāt nāk arī ciešas ekonomiskās saites.

Ļoti nozīmīgi arī manas vizītes laikā Kalifornijā bija runāt par mūsu sadarbību jauno tehnoloģiju jomā, modernas izglītības jomā, piemēram, mākslīgā intelekta (MI) attīstībā. Vienlaikus mēs stāstām par Latvijas sasniegumiem. Mana divu dienu vizīte bija lielā mērā veltīta tam, lai apmeklētu Amerikas kompānijas, un iepriecina, ka jūtam lielu ieinteresētību no šo kompāniju puses.

Kas Amerikas uzņēmējiem izraisa lielāko interesi par Latviju?

Pēdējo divu nedēļu laikā esmu bijusi vizītē arī Floridā, kur redzējām, ka ASV dronu ražošanas kompānija XTEND Reality Expansion Ltd. ir iegādājusies Latvijas dronu ražotāju. Mēs redzējām Latvijā ražotus produktus, kurus jau iepērk Amerikas militārā industrija. Silīcija ielejā apmeklējām uzņēmumu Xoriant, kas ir iegādājies Latvijas kompāniju TestDevLab. Vakar tikāmies ar kompānijas OpenAI pārstāvjiem un pārrunājām arī iespējas, ko sniedz Latvijā izveidotais MI centrs. Latvijā MI jomā sadarbojas valsts aparāts, izglītības joma un privātais bizness. Amerikas kompānijas interesētu mūsu normatīvajā vidē testēt savus produktus un iepazīties, kā tie darbojas Eiropas Savienības regulējuma vidē. Latvijai ir izveidota ļoti laba vide dronu un autonomo sistēmu inovācijās, kas saistīta ar mūsu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un aizsardzības industrijas attīstību. Transatlantiskās attiecības nav tikai par drošību un ienaidnieka atturēšanu, bet arī par to, kā veidot labklājīgu un ilgtspējīgu vidi ar drošām tehnoloģijām.

Visu interviju lasi:

Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ASV Elita Kuzma intervijā Tairai Zoldnerei

14/04/2026

Ligita Kovtuna

Lieldienu saruna par saknēm un lapotnēm

LELB Pasaulē arhibīskaps Kārlis Žols intervijā Ligitai Kovtunai

Esat atgriezies Latvijā, tomēr, būdams LELB Pasaulē arhibīskaps, esat pasaules cilvēks?
K. Ž. Jā, gan, un jau nākamajā rītā pēc mūsu sarunas lidošu uz Zviedriju, lai piedalītos Stokholmas latviešu draudzes 80 gadu svinībās un arī mūsu baznīcas Zviedrijas apgabala Sinodē. Drīz pēc tam došos uz Angliju, kur amatā tiks ievesta jaunā Kenterberijas arhibīskape. Mūsu Baznīcas redzamība un atpazīstamība starptautiskā un ekumeniskā vidē ir ļoti svarīga. Saikne ar latviešu draudzēm pasaulē un citām Baznīcām ir jāuztur, un tā ir ļoti nozīmīga. Tas ir arī mans uzdevums – pārstāvēt LELB Pasaulē, parādot, ka mēs esam un dzīvojam.

Šajā avīzes numurā ir arī plaša publikācija par latviešiem Austrālijā, arī Jaunzēlandē, Kraistčērčā. Vai jūsu pārraudzībā ir arī šis apgabals?
Jaunzēlandē aktīvas latviešu draudzes diemžēl nav, taču Austrālijā draudzes pastāv un darbojas, ir arī latviešu baznīcas. Bet, kā visur pasaulē, trūkst garīdznieku. LELB Pasaulē sastāvā ir trīs Austrālijas latviešu draudzes – Brisbanē, Adelaidē un Melburnā, visas arī esmu apciemojis. Viesojos arī Annas Ziedares Vasaras vidusskolā, kur, sev par lielu prieku, satiku ap pieciem desmitiem jauniešu, kuri runāja labā latviešu valodā. Tas apliecina, ka latviešiem noteikti ir nākotne Austrālijā, lai arī kompaktāka nekā līdz šim. Kā it visur citur latviešu mītnes zemēs. Bet īpaši Melburnā nostiprinājās pārliecība, ka te latviešu kopiena ir bijusi stipra un būs. Ceru, ka arī Adelaidē, kur joprojām ir skaists latviešu dievnams. Zinu, ka Pertā un Sidnejā ir latviešu draudzes, kas nepieder pie LELB Pasaulē. Pieņemu, ka iemesli ir teoloģiski, proti, nesakritība ar dažiem mūsu ieskatiem. Nav noslēpums, ka viena kristiešu daļa mūsu principus uzskata par liberāliem. Pats gan tā īsti neuzskatu, jo, manuprāt, tas, kas mūs atšķir no dažām citām, tostarp luteriskās baznīcas Latvijā, ir fakts, ka mēs mācītāja amatā ordinējam arī sievietes. Tas liek mūs uzskatīt par Rietumu liberālā spārna piekritējiem. Tomēr man šķiet, ka tas ir diezgan vienpusīgs stereotips.

Valsts prezidents Egils Levits savulaik teica – latviešu luteriskā baznīca ir kā koks no vienām saknēm, bet ar divām lapotnēm… Kā tas noticis?
Šis jautājums man tiek uzdots bieži, un tas ir ļoti svarīgs. Proti, realitātē joprojām ir divas latviešu luterāņu baznīcas – LELB un LELB Pasaulē, ko raudzīšu izskaidrot, ieskatoties vēstures gaitā. Tātad – Otrā pasaules kara noslēgumā daudzi tūkstoši latviešu bēgļu atstāja dzimteni, un arī Latvijas luterāņu arhibīskaps Teodors Grīnbergs tika deportēts uz Vāciju. Tā arī izveidojās divas mūsu tautas un Baznīcas kopienas – viena trimdā, otra – okupētajā Latvijā. Tā, kas devās trimdā, bija spiesta turpināt savu darbību praktiski no nekā jaunās mītnes zemēs. Apmēram puse no latviešu luterāņu mācītājiem bija izbraukuši, bet tie, kas palika Latvijā, turpināja darbu ļoti grūtos apstākļos padomju varas brurtāla terora apstākļos. Līdzībās runājot, tas koks tiešām bija aizlauzts. Starptautiskajos baznīcas forumos tika aicināta gan LELB, kas darbojās ārpus Latvijas, gan arī tā luterāņu Baznīca, kas kā aizlausts zars pēc kara darbojās Latvijā. Padomju vara vēlējas parādīt pasaulei, ka ir “demokrātiska”, ka baznīcas pārstāvji var braukt arī ārpus PSRS. Tā arī, lai nerastos sajukums, pēc pasaules Luterāņu federācijas ieteikuma, ārpus Latvijas baznīcai pievienoja vārdus in exile, ko tolaik trimdas baznīca arī pieņēma un ar laiku tika pārdēvēta par LELB ārpus Latvijas jeb LELBĀL.

Visu inteviju lasi:

LELB Pasaulē arhibīskaps Kārlis Žols intervijā Ligitai Kovtunai

14/04/2026

Ligita Kovtuna

Kā klājas latviešiem zem Dienvidu krusta?

Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde
Valda Liepiņa intervijā Ligitai Kovtunai

Esi atgriezusies Latvijā pēc četrus mēnešus gara Austrālijas apmeklējuma. Varu iedomāties, cik daudz iespaidu un pārdomu esi atvedusi…

V. L. Mana tālā ceļojuma viens no galvenajiem iemesliem īstenībā bija manas māsīcas dēla Mārtiņa kāzas. Viņa vecmāmiņa man sirsnīgi pajautāja: “Krustmeitiņ, tu taču paliksi arī Ziemassvētkos?” Nu, kā tad varēju nepalikt?! Bija vēl arī citi – sabiedriski iemesli, pirmām kārtām vēlējos apbraukāt latviešu centrus Austrālijā, lai nolasītu referātu saistībā ar aizvadītajā gadā pieminēto konstitucionālo krīzi Austrālijas valdībā 1975. gadā, kuras rezultātā amatu zaudēja ministru prezidents Vitlans. 1974. gadā viņš bija pieņēmis nodevīgo un slepeno lēmumu atzīt Latvijas iekļaušanu Padomju savienībā. Latviešu skaļie un plašie protesti “palīdzēja” viņam zaudēt amatu. Šis fakts bija pieminēšanas vērts, uzrunājot Austrālijas latviešus 18. novembrī. Esmu šo notikumu aculieciniece. Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) katru gadu organizē plašu 18. novembra svinību ciklu pa vairākām pilsētām. Tā kā šogad sanāca, ka būšu Austrālijā tieši šajā laikā un ka esmu Latvijas Okupācijas muzeja biedrības (LOMB) valdes priekšsēde, mani aicināja teikt 18. novembra uzrunu deviņās pilsētās – astoņās Austrālijā un Kraistčērčā, Jaunzēlandē. Šo turneju atbalstīja arī Latvijas Ārlietu ministrija. Tas bija ļoti intensīvs laiks – pirmo runu teicu 2. novembrī Darvinā. Pieveicu 22 tūkstošus kilometrus.

Kā klājas latviešu organizācijām Austrālijā? Vai darbojas latviešu nami un bērnu nometnes, galvenokārt jau Dzintari, kur man arī bijis prieks būt 2005. gadā, arī baudīt latviešu viesmīlību Melburnā un Adelaidē.

Latviešu namus, tāpat kā visur citur pasaulē, kļūst grūtāk uzturēt. Un tomēr – nevienu vēsturisko namu latvieši nav pārdevuši. Lietuvieši Sidnejā un igauņi Melburnā bijuši spiesti pārdot. Latviešu nami, Daugavas Vanagu nami Adelaidē un Melburnā, kā arī baznīcas vēl turas. Adelaidi īpaši vēlos uzteikt – viņi arī aktīvi rūpējas par saviem vecajiem ļaužiem, ir pat biedrība “Laima” ar rosīgo vadītāju Ilzi Radziņu. Savs nams ir arī Brisbanē un tālajā Pertā – tur un arī citur latvieši savus namus izīrē. Mazs latviešu nams ir arī Kraistčērčā.
Turpinās arī vasaras vidusskolā Dzintari, kur arvien vairāk gaida skolotājus no Latvijas. Piebildīšu, ka gan Adelaidē, gan Melburnā ir latviešu valodas mācību kursi ar vairāk nekā 20 dalībniekiem katrā.
Manai Melburnas latviešu skoliņai – Daugavas skolai skaisti nosvinējām 75 gadu jubileju, bērni dziedāja un dejoja, rātni klausījās pieaugušo runas.
Protams, pilnā plaukumā norit “pīrāgu klases”! Sidnejā vēl pastāv vecākais trimdas vīru koris, Melburnā dzied vīru koris “Veseris”, jauniešu koris “Ausma,” kā arī jauktais koris. Vīru koris un jauktais koris ir arī Adelaidē, Pertā atjaunojusies tautasdeju kopa “Pērkonītis”, kurai pievienojušies arī igauņi un lietuvieši. Kanberā dejo “Sprigulītis”, Skaidrītes Dariusas lolojums, Brisbanē austrāliete vada latviešu – lietuviešu – igauņu kori. Dejo arī Melburnā un Adelaidē.

Cik latviešu sanāk kopā eksotiskajā Kraistčērčā?
Nedaudz, bet te ir jauniebraucējas, kas nodarbojas ar latviešu grāmatu projektu, īpaši domājot par bērniem. Te mums raisījās interesanta saruna par to, kā diasporā dzīvojošie latvieši var atspēkot Krievijas dezinformāciju tālajās zemēs.

Visu interviju lasi:

Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde Valda Liepiņa intervijā Ligitai Kovtunai

14/04/2026

Juris Lorencs

Sardzē par Latviju

Viens no pirmajiem lēmumiem, ko 1991. gada 10. septembrī (tikai divas nedēļas pēc pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas!) pieņēma Augstākā Padome, bija likums “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu”. Tā paša gada 11. novembrī, Lāčplēšu dienā, Brāļu kapos notika pirmais karavīru zvērests kopš neatkarības atjaunošanas, bet 1992. gada 1. aprīlī sākās pirmais iesaukums Latvijas Aizsardzības spēkos. Tolaik atgūtās neatkarības iespaidā tautā valdīja milzīgs patriotisks pacēlums. Tas, ka jauniešiem jāiet dienēt savas valsts armijā, bija pašsaprotama, savā ziņā pat goda lieta. Tomēr obligātais militārais dienests Latvijā tika atcelts 2006. gadā, kad Saeima pieņēma grozījumus “Obligātā militārā dienesta likumā”, izslēdzot no tā obligātā dienesta normas. Valdošajā koalīcijā tolaik ietilpa Tautas partija, Latvijas Pirmā partija un Zaļo un Zemnieku savienība. Ministru prezidents – Aigars Kalvītis (Tautas partija), savukārt Valsts prezidenta amatu ieņēma Vaira Vīķe – Freiberga. Šāds lēmums tika pieņemts eiforijas iespaidā pēc 2004. gadā notikušās Latvijas iestāšanās NATO. Latvijas politiķi uzskatīja, ka NATO kolektīvās aizsardzības sistēma un profesionāli bruņotie spēki būs efektīvāki par armiju, kurā dienē arī obligātā iesaukuma karavīri. Un tā 2006. gada novembrī dienestu beidza pēdējie obligātā iesaukuma karavīri, bet pilnībā profesionālā armija Latvijā sāka darboties kopš 2007. gada 1. janvāra.

Visu rakstu lasi:

Viens no pirmajiem lēmumiem, ko 1991. gada 10. septembrī (tikai divas nedēļas pēc pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas!) pieņēma Augstākā Padome, bija likums “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu”. Tā paša gada 11. novembrī, Lāčplēšu dienā, Brāļu kapos no...

14/04/2026

”Jāpaspēj, kamēr ir dzīvi vēstures liecinieki!”

Daugavas Vanagu organizācijas priekšnieks Aivars Sinka intervijā Ligitai Kovtunai

Dzīvojot Latvijā un vadot Daugavas Vanagu organizāciju, esi kļuvis par īstu pētnieku un dodies ekspedīcijās – uz līdz šim mazāk izpētītu reģionu, kur Otrā pasaules kara laikā atradušies un apglabāti latviešu leģionāri.

I. S. Bijuši divi braucieni uz Polijas apgabaliem, kur no 1944. gada augusta līdz 1945. gada martam atradās Latvijas karavīri. Viņi atradās tā sauktajā “SS-Truppenübungsplatz Westpreußen”, Bitovas, Koscežinas, Dziemjani un Brusu apkārtnes rajonos. 2025. gada decembrī un 2026. gada februārī mēs ar britu vēsturnieku un žurnālistu Vinsentu Hantu ieradāmies Sofienvaldē/Dziemjanos. Vinsents ir sarakstījis vairākas grāmatas par Latvijas karavīriem Otrajā pasaules karā. Pēc viņa grāmatas “Ceļš uz slaktiņu” pirmizdošanas poļu valodā ar Vinsentu sazinājās poļu arheologs Jans Delingovskis (Jan Delingowski). Pēc tam Vinsents sazinājās ar mani, un mēs abi devāmies uz šo Polijas apgabalu. Mūsu sadarbība aptver trīs jomas – vietējie vēsturnieki un arheologi ir ieinteresēti iegūt vairāk informācijas un piekļuvi Latvijas vēstures avotiem, Vinsents pēta jaunus materiālus savai nākamajai grāmatai par latviešiem Dancigas (Gdaņskas) aplenkumā, savukārt mani interesē identificēt latviešu mirstīgās atliekas šajā un citās Polijas teritorijās un repatriēt tās uz Latviju, konkrēti – uz Lesteni.

Pirmais brauciens, tātad, bija aizvadītajā gadā no 19. līdz 22. decembrim. Otrais – no šā gada 7. līdz 12. februārim. Abi ietvēra kontaktu nodibināšanu un tikšanos ar amatpersonām, vietējiem ekspertiem un vēsturniekiem. Mēs apmeklējām vēsturiskas vietas, apbedījumu vietas, kā arī pārskatījām vietējo entuziastu atrastos artefaktus. Mēs intervējām vietējos iedzīvotājus, kuri atcerējās laiku, kad šeit dzīvoja latvieši, kā arī vietējos speciālistus, kuru profesionālā pieredze ir saistīta ar šo vēstures periodu.

Pirmā brauciena laikā mūs aizveda uz meža kapu netālu no Somiņiem, kur aviācijas bumbas sprādzienā nogalināts latviešu karavīrs. Lai gan mirstīgās atliekas 1956. gadā tika pārvestas uz kapsētu Hojnicē, vietējie iedzīvotāji turpinājuši apmeklēt šo kapavietu, lai noliktu ziedus un sveces, pat mūsdienās!

Otrajā apmeklējuma reizē apmeklējām citu meža kapu. Tas ir ļoti dramatisks stāsts. Proti, 1945. gada marta sākumā divi latviešu karavīri pieklauvējuši pie kādas lauku mājas durvīm, lai lūgtu maizi, sakot, ka ir aizgulējušies un nezina, kur atrodas viņu vienība. Karavīriem iedeva maizi, un viņi, nezinot, kurp iet, devās tuvojošās Sarkanās armijas virzienā, tika sagūstīti un nogalināti. Pēc tam atbildīgā Sarkanās armijas vienība pratināja vietējās lauksaimnieku ģimenes, mēģinot noskaidrot, kas karavīriem bija devis maizi… Šī ģimene apglabāja abus karavīrus un 80 gadus rūpējās par viņu kapavietu mežā, netālu no Skwierawy ciemata. 2025. gada aprīlī pīšļi esot aizvesti un pārbedīti vācu karavīru kapsētā.

Visu interviju lasi:

Daugavas Vanagu organizācijas priekšnieks Aivars Sinka intervijā Ligitai Kovtunai

Brīvā Latvija

21/04/2026

14/04/2026

14/04/2026

14/04/2026

14/04/2026

14/04/2026

14/04/2026

14/04/2026

Address

Opening Hours

Telephone

Website

Alerts

Shortcuts

Share

Category

Listing takedown request