06/06/2025
Steidzam paziņot, ka grāmata, kas izraisa tik daudz pārdomas un diskusijas, atkal ir pieejama!
Ārija Vāciete par grāmatu "DĒLĒNS"
Kārlis Provejs "Dēlēns”
Grāmatu saņēmu kā dāvanu apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies Izdevniecība «Ezerrozes grāmatas» un autoram personīgi!
Kāda cilvēka izaugšanas protokols, tā to varētu nosaukt.
Dārgie vecāki, vecvecāki, auklīši un auklītes, tantes, onkuļi, skolotāji, sociālie darbinieki un garāmgājēji! Esiet modri kā vanagi, jo jums ir darīšana ar Cilvēku, ar mazu cilvēku, kurš izzina pasauli, izzina bez iepriekšējās pieredzes. Visdrīzāk, ka tieši jums vajadzētu atrast laiku, lai izlasītu šo grāmatu.
Kuriem nelasīt? Trīs grupas - ļoti empātiskas būtnes (nu, ka pārāk), literatūras gardēži un Zuzanna Peonija.
Darbība pārsvarā notiek astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, tomēr tas nav stāsts par tiem laikiem. Šodienas bērniem ar viedtālruņiem ir daudz vairāk iespēju noslēgties/noslēpties no vecākiem un dzīvot paralēlu dzīvi, fiziski esot turpat blakus.
Edvards aug vienkāršā padomju ģimenē. Labi, izglītoti vecāki, mīloši vecvecāki, brālis, krietns radu pulks. It kā viss taču kārtībā. Kāpēc viņš palēnām kļūst par … mazu briesmoni? Mēģinu to saprast, pamazām mēģinu kopā iziet šo ceļu no pirmajām palaidnībām līdz patiesām nekrietnībām. Gribu iepļaukāt un iekaustīt to puiku, rokas niez pēc žagariem, bet tad metu malā savus iedomātos žagarus un mēģinu saprast – kāpēc? Starp rindām atrodu atbildes. Viss ir ļoti vienkārši. Aiz bravūras, nekaunības un rupjības drošās sienas Edvards slēpj savas bailes, kompleksus, nevērtīguma sajūtu un ievainojamo dvēseli. Viņš no visa spēka, no visas sirds gribētu būt labs, bet nesanāk. Un sākas tāda kā riņķošana pa apli no sliktas un nekrietnas rīcības līdz nožēlai, ārējai vienaldzībai un atkal nākamajai nekrietnībai. Ģimenē nav pierasts sarunāties par būtisko, aizņemtie vecāki dzīvo ilūzijās un savās problēmās, nepamanot, kas patiesībā notiek. Katrs dzīvo savrupu dzīvi ar retām un nebūtiskām sarunām. Un te nu daudzas lietas nonāk nejaušības pārziņā.
Un vēl starp rindām ļoti labi salasām, kā rodas mobings. Ļoti bieži tas notiek, upurim pārvēršoties par varmāku, skatītājiem izdarot izvēli, kurā pusē nostāties. Zināms, ka parasti nostājas vairākuma un stiprākā sitēja pusē. Turklāt skolotāji, kas izliekas neredzam, ir kā svētība un ceļamaize pazemojumiem, varmācībai un izsmieklam.
Par autoru zinu tikai to, ka viņš ir talantīgs un ka uzrakstījis ļoti atklātu un tiešu grāmatu, kas ir kā luksofora sarkanā gaisma.
Būs arī kāds citāts.
***
„Ja lūgšu, Dievs man visu piedos…” iedomājos un kļuvu mierīgs. Kā hipnotizēts vēros Jaunavas Marijas statujā.
„Viņu sauc Marija?”
„Jā.”
„Un Jaunava ir viņas uzvārds?” /61.lpp./
***
Atzinība man, astoņgadīgam puikam, bija tik nepieciešama, ka priecājos to saņemt pat no pilsētā zināmākā bezpajumtnieka. /75.lpp./
***
Par saviem piedzīvojumiem pratu strupi klusēt, tomēr svarīgākā lieta manā dzīvē bija un palika ģimene. Un arī par to es klusēju. Neatminos ne reizi savai mammai sakām, ka esmu bēdīgs, vai veltām prieka pilnus vārdus, kad jutos patiesi priecīgs.
Nestāstīju, kas mani nomāc, uzjautrina vai iedvesmo. Iemeslu tam saprast nemācēju.
Katra vibrācija mūsu dzīvokļa sienās iemiesojās manī, nosakot galveno labsajūtas toni. /69.lpp./
***
Tā arī nesapratu, kāpēc necēlu trauksmi, nezvanīju pie durvīm, nesaucu nevienu palīgā, netaisīju skaļu histēriju mājās. Šis notikums lika pārdomāt, cik savrupu dzīvi patiesībā dzīvoju ar mīļajiem: mammu tēti un brāli. Un tomēr savā būtībā biju viens. Un vientuļš. /119.lpp./
***
Mammai ar mani problēmu nebūs, tās būs tikai man. /141.lpp./
***
[..]iegrimu spēlē, kur, izpildot kārtējo nāvessodu, aizdomājos, cik daudz cilvēku šādi esmu nogalinājis.
„Simtiem, tūkstošiem? Vai mamma ļautu spēlēt, zinot, ka stundām ilgi to vien daru, kā slepkavoju?” /262.lpp./
***
Ik dienas biju jauks un kārtīgs dēliņš, pļāpīgs, vienmēr labā noskaņojumā. [..] Par ārpus mājas un skolas gaitām viņi neko nezināja, nenojauta un neprasīja. Mūsu saziņa kopš agrām bērnības dienām balstījās uz „Kā gāja skolā? – Labi!” komunikāciju, un mani tā pilnībā apmierināja. /291.lpp./
***
Jolantas tētis pret mani izturējās ar tik nepieredzētu laipnību un cieņu, ka jutos izcili neveikli. Katrreiz satiekot, viņš cieši paspieda manu roku un ieskatījās dziļi acīs, liekot sajusties neērti [..] Neviens pieaugušais pret mani nebija izturējies tā, it kā es būtu kāda īpaši svarīga persona. /220.lpp./
***
Vienu lietu par sevi zināju noteikti, un tas mani priecēja, – es zināju, ka esmu melis. Visiem. Tās ir muļķības, ka brīvi ir tikai tie, kas var atļauties nemelot, jo tieši melošana mani darīja brīvu. Katrai situācijai no kuras vajadzēja izkļūt, man bija piemeklētas, prātā simtreiz atspēlētas dežūrfrāzes, jautājumi un joki, daudzkārt izmēģināti, pārbaudīti dzīvē.
Dzīvoju kā sīks klauns ar vairākām sejām: viena mājās, otra skolā, trešā ar draugiem, ceturtā, no kuras baidījos pats, un piektā, kas reizēm baidījās no manis. Nespēju saprast, kura no šīm sejām patiesībā esmu es pats. Mani biedēja uzmācīgas domas par sliktām lietām, kuras iztēlojos sevi veicam[..] /236.,237.lpp./
