08/12/2025
Kad satikos ar Oskaru Žvaginu, Lubānas vīnotavas saimnieku un vīndari, teicu – uzskatu viņu par mazliet donkihotu, kurš mūsdienu apstākļos un mazajā tirgū cenšas ražot teju ekskluzīvus produktus, piemēram, dzirkstošos vīnus pēc šampanieša metodes, kas ražošanā ir dārgs prieks.
😞«Vienīgi donkihotam sāk aptrūkties enerģijas iet pret vējdzirnavām,» viņš nosmej. «Un tāpēc jautājums – jūs gribat uzrakstīt pozitīvu rakstu vai realitāti? Parasti žurnālos grib likt tikai to skaisto un kārtīgo. Jo reālā dzīve jau lasītāju laikam īsti neinteresē.»
Atbildu, ka tā nu gluži nav. Tiesa, gruzons citus diži neiedvesmo. Oskars neslēpj – iespējams, pēc diviem trim gadiem viņš vīna darīšanai metīs mieru. Desmit gadi vīnotavā bijis foršs, piepildīts un interesants laiks, daudz devis arī personīgajai izaugsmei, turklāt tieši tas, ka nesanāca nekāds megaturbo veiksmes stāsts, lika padomāt ārpus kastes, lai daudz ko saprastu.
🧐Tu varbūt domāsi – kāpēc es redaktores slejai izvēlējos šādu stāstu. Svētkiem taču piestāv kaut kas skaists un iedvesmojošs, mazliet mirdzuma pāri ikdienai… Bet zini, tieši tādēļ arī izvēlējos Oskara pieredzi – jo man tā šķiet iedvesmojoša. Tā parāda, ka ne viss ir ar pūdercukuru apbārstīts, mēs drīkstam kļūdīties, pārrēķināties, kaut kur aizšaut garām vai vienkārši konstatēt, ka tas, kas kādreiz interesēja, nu vairs nav pie sirds.
Nolēmu, ka tā ir tāda laba doma gada noslēgumam. Lai nākamajā gadā varam atvērt kādas jaunas durvis.
❄️Priekā, un sirsnīgus tev svētkus –
Dana
Foto – No personiskā arhīva
